Vēl nedaudz....
Vēl viena nodarbība rīt, un tad būs pārtraukums no sporta. Kaut gan nē... Ar mīļoto plānojam skriet no rītiem (ja spēšu pierunāt), un jogas matracis man būs līdzi, un dziesmu kaudze ir saglabāta datorā. Tad jau varēs mājās palēkāt, ja spēšu saņemties un ja būs laiks.

Nākamnedēļ jau Rīga. Parīt Berlīne, pirmdien Varšava un varbūt jau otrdienas rītā būs Rīga. Aiz emociju pārpilnības esmu gatavai lēkāt. Tik sen neredzēti, nesamīļoti. Veselu mēnesi dzīvošos ar viņiem, lai atkal pusgadu var izturēt te. Ja ne ilgāk... Jo šogad Ziemassvētkus jāsvin ar mīļotā ģimeni, lai gan viņš pats piekrīt, ka ar manējiem ir sirsnīgāk. Nabadzīgāk, bet daudz, daudz sirsnīgāk.

Man ir fantastiski vecāki, un mums ir vislabākās attiecības, kādas es vien varu vēlēties. Atceros, pusaudzes gados es katru dienu strīdējos ar tēvu, runāju pretim mātei, bet tagad saprotu, ka viņiem bija taisnība un man nē. Ka man vajadzēja būt tai piekāpīgajai un respektēt viņus. Bet dzīves gudrība nāk ar laiku, un man patiess prieks par savu vecāku pacietību, izdzīvojot tos gadus, kamēr es nomierinājos un sapratu. Sapratu, ka nav nekā tuvāka par ģimeni. Pat tad, ja viņi ir tālu, tālu prom.