Uzrakstīju maģistra darba pieteikumu, nosūtīju to darba vadītājai apstiprināšanai ar piebildi, ka šaubos, vai spēšu pieveikt darba matemātisko daļu. Tagad sēžu uz adatām un gaidu viņas atbildi.

Man šis darbs jau ir maksājis krietnu nervu devu. Ja viņa atteiks, nospļaušos uz trīs dienas attālo "deadline", izvēlēšos jaunu tēmu un sākšu rakstīt, nepiesakot savu darbu, un gaidīšu nākamo pietekuma iesniegšanas datumu.

Viss.

Ak, jā! Šovakar jādodas vakariņās un pēc tam uz koncertu kopā ar mīļotā darba kolēģiem. Neliels uztraukums un protams pārdomas par to.... ko vilkt mugurā!! Mīļotā ieteiktie džinsi un blūzīte nešķiet īsti piemēroti, bet mana zilā, pieguļošā kleita ar dziļo dekoltē varētu būt pārāk uzmanību piesaistoša. Varbūt garo džemperi, kas lieliski izskatīsies ar rakstainām zeķbiksēm un zamša puszābaciņiem? Vai tomēr plandošo, krēmīgo kreklkleitu?

Salstu bibliotēkā. Man sāk šķist, ka nekad netikšu vaļā no šīs skolas. Tomēr beigu sākums ir redzams, līdz 1. oktobrim jāiesniedz pieteikums maģistra darbam. Darba vadītāja ir atrasta, tagad tikai jāizburas cauri pāris grāmatām, jāuzraksta darba pieteikums un jācer, ka neesmu pakampusi pārāk lielu kumosu. Jo pašlaik tā matemātika ir pārāk sarežģīta man. Pūlos atcerēties integrāļus, saprast mistiskus simbolus un vispār izsekot autoru domai.

Mana darba tēma - elektrības pašreizējās cenas un atvasināto finanšu instrumentu cenu modelēšana izmantojot Monte-Carlo simulāciju un manu rezultātu salīdzināšana ar tirgus datiem. Apmēram tā tas skanētu latviski (un labi, ka man tas nav jāraksta latviešu valodā!)

Pffff.... Piedzerties kopā ar mīļotā vecākiem un viņu draugiem. Bet vismaz jautri. Un mana dāņu valoda raisās raitāk. Saņemu pat komplimentus.

Vēl vienu mojito...

Slepkava! Šorīt pa ceļam uz laukiem notriecu fazānu. Nekādu emociju... Tikai atvieglojums, ka tas nebija mincis, kam tika tas trieciens. To man būtu pagalam žēl.

Tagad tikai jāizdomā, kā to naba putneli nodīrāt, lai varētu vakariņās pagatavot...

Šo banneri/reklāmu netā rāda jau sen. Vai tad tiešām es esmu vienīgā, kas ir pamanījusi drukas kļūdu, ja tā līdz šim vēl nav izlabota? Vai arī tas ir jauns vārds latviešu valodā, sastīts, par kuru es neesmu dzirdējusi?

Ha ha haaa! Saņēmu atbildi uz savu jautājumu, kāpēc netiku uzaicināta uz interviju. Izrādās man ir pārkvalificēta tai pozīcijai. Whatever.

Savādāk. Šodien jogas hatha jogas pasniedzēja nebija, viņu aizvietoja vīrietis no Jaunzēlandes, kurš runāja pusdāniski, pusangliski ar drausmīgāko akcentu. Un! Mani neviens pasniedzējs nav "pielabojis" tik bieži, kā viņš šīs stundas laikā. Nezinu, par ko man vairāk nāca smiekli - par akcentu vai par to, kā viņš meitenēm laboja pozas.

Kā lai sameklē viesnīcu kaut kur Kanāriju salās vai vispār vienalga kādās dienvidu salās vai zemēs, kur būtu istaba ar balkonu, no kura paveras fantastisks skats, un uz šī balkona obligāti būtu džakuzi? Gribu, gribu, gribu!

Vēl tikai dažas stundas un mans mīļais būs mājās. Īīīīīī! Tik priecīga! Nedēļa ir pārāk gara, kad viņš nav klāt.

Braukšanas prieki beigušies. Kamēr mīļotais ārzemēs, mašīna bija tikusi man. Brauca smuki, līdz vakar pa ceļam uz veikalu salūza bremzes. Deg ABS gaismiņa, pedālis raustās. Aizdomas, ka pilnībā nodiluši priekšējo riteņu bremžu kluči (vaikāviņustursauc). Stulbākais, ka Rīgā mainījām bremžu lokus uz aizmugurējiem riteņiem, jo tie bija jau nodiluši, bet uz priekšējiem aizmirsām paskatīties. Tagad 20 latu vietā remonts noteikti izmaksās pāri 100...

Tiešām kā mazs bērns. Nevaru vien atrauties no būra, vērojot manu mazulīšu rosīšanos. Pagaidām viņi ir nepieradināti, bet gan jau ar laiku nāks arī rokā.

Divas smilšu pelītes, divi brālīši Mus (Pelis) un Rotte (Žurks). Viens melni balts un otrs smuki brūns, abi ar garām astēm, kam galā pušķītis. Izvandījuši akvāriju jau, sagrauzuši papīra tuneļus un aprakuši ēdienu. Patiesībā es vēlējos tikai vienu, bet viņi bija palikuši divi vien, bija žēl atšķirt vienu no otra. Tā kā būris pietiekami liels, paņēmām abus. Divatā jautrāk.

Beidzot esmu tikusi pie mājas mīlulīšiem.

Jūtos kā mazs bērns dienu pirms Ziemassvētkiem. Nepacietīgi gaidu mīļoto pārnākam mājās, lai mēs kopīgi varētu doties iepirkties. Viss jau sagatavots, trūkst tikai tā viena, galvenā....

Hmmm... Kontā vēl pieklājīgs četrciparu skaitlis rotājas. Līdz algai gan vēl mēnesis, bet varbūt tomēr palutināt sevi vēl mazliet un nopirkt tos fantastiskos zābaciņus? Bet... Par to domāšu rīt. Šovakar mums ir "hygge aften". Mēs dzersim tēju, ēdīsim pašcepto nektarīnu drumstalu kūku un skatīsimies multenes.

Beidzot tiku pie ilgi kārotā - jaunas Friis&Co somas. Četras jau man ir, kaut gan esmu pirkusi tikai vienu, manu melno, nobružāto somiņu. Pārējās man tika no mīļotā māsas, kas strādāja pie izplatītājiem Vācijā. Brāķētās somiņas tiek atdotas pārdevējām, tā nu viņa tika pie krietni liela maisa somu. Bet brākis skaitās pāris izkrituši akmentiņi vai nedaudz atirusi vīle. Baltā gan ir sabojāta - rotājumi ir sarūsējuši un iekrāsojuši pašu somiņas, toties divas lielās melnās ir vēl dzīvotājas. Un tagad tām pievienojusies šī:

Veikalos mani vēl gaida noskatītie zābaciņi un varbūt vēl viena balta Friis soma.

 

 

Esmu atpakaļ Dānijā, tukšajā, baltajā mājā.

Saprotu, ka kultūras dažādas, bet tomēr neliels īgnums mani moka. Pat ja man Rīgā būtu atsevišķs dzīvoklis no vecākiem, uz kuru es katru reizi dotos, pat ja es tur dzīvotu un uz Dāniju brauktu pavadīt atvaļinājumu, es nespēju iedomāties, ka mani vecāki neparūpētos par to, lai mums būtu uzklāta svaiga gultas veļa, sagādātas vismaz brokastis, nedaudz sakārtota māja. Šeit nekā... Šonakt gulējām guļammaisos, jo tīras gultasveļas nebija (man nepatīk ņemt to, kas skapī pastāvējusi), no rīta braucām vispirms iepirkties un tikai tad ēdām brokastis. Tagad slaukām putekļus, mazgājam veļu un ravējam dārzu.

Ak, jā. Vēl viens īgnuma iemesls. Aizbraucot aizmirsu izliet tēju no krūzes. Tad tā sapelēja un pilnīgi izžuva. Nez kur skatījās un par ko domāja drauga māsa, redzot to visu (jo krūze stāvēja pie puķēm, kuras viņa ik pa laikam pārlaistīja)? Ka es to vēlāk ar ūdeni atšķaidīšu un izdzeršu, vai?

Runājot par puķēm. Škiet, ka dažām augsne ir pārpurvojusies un fikusam pārlaistīšanas dēļ puse lapu nobirušas.

Nedaudz pozitīva. Prombūtnes laikā saulespuķe, kas iesējās, kad es ziemā putnus baroju un kas izdīga, ir izaugusi pusmetru augsta un zied. Mazais prieks aizaugušajā dārzā.

Pirmo reizi kinoteātra auditorijā bijām tikai divatā. Nedaudz dīvaini, bet arī patīkami. Neviens neklepo, neēd, nesačukstas, un mēs varam netraucēti smieties un apspriest filmu. Jau otrā filma, uz kuru ierodamies 15 minūtes pirms sākuma un dabūjam ļoti labas vietas. Kinomīļiem iesaku, ja ir apnikusi Parex Plaza pārbāztība un dārgā autostāvvieta, jo par šo kino, Multikino iekš Rīga Plaza, tikai retais zina, tāpēc tur vēl tukšs. Un stāvvieta par velti :)

Noteikti aizietu vēl uz kādu filmu, ja rīt nebūtu jādodas prom.

Es cerēju, ka tā nenotiks. Es sāku "pārdāņoties". Vai arī kā to var nosaukt? Gandrīz mēnesis pagājis, un esmu nogurusi no Rīgas, no šīs saspiestības, šīm drūmajām sejām un nelaipnības. Šķiet, ka vajadzētu būt otrādi, ja jau darbu ir atrast grūti - pārdevējiem vajadzētu būt laipniem, cenšoties saglabāt savu darbu, viesmīļiem pieklājīgiem un apkalpošanai ātrai. Bet nekā... Šodien mīnūtes desmit gaidījām līdz mums pienesīs ēdienkarti, kaut gan turpat blakus stāvēja četri viesmīļi uz sarunājās. Veikalos pārdevējas sēž ar tik drūmām sejām, it kā rīt pasaules gals būtu klāt. Saprotu, ka darbs grūts un alga maza, bet vismaz par to vajadzētu nedaudz priecāties. Pēdējais piliens manā kausā bija ārkārtīgi nelaipna attieksme no pulksteņmeistara. Viņš mani atskaitīja kā mazu bērnu par to, ka pulksteni neesam atnesuši labot agrāk, ka tagad tas maksāšot vairāk nekā, ja mēs atnāktu uzreiz. Nu un, ka man tas maksās vairāk! Būtu sēdējis un klusējis, un tēlotu uzspēlētu pieklājību, jo galu galā tā nauda tiktu viņam. Tā vietā es apgriezos un izgāju no veikala. Savu kāju tur vairs nesperšu, tajā ūķī uz Vaļņu un Audēju stūra!

Četras dienas baudījām Latgales lauku romantiku.

Lielākā daļa mūsu pazīstamo un nepazīstamo radu ir pārcelušies no Latgales laukiem tuvāk lielajām pilsētām, bet daži tomēr nav spējuši šķirties no sev tik tuvajiem mežiem un ezeriem un joprojām dzīvo ezeru zemē. Mēs, jau noguruši no vecāku nemitīgās uzmanības un viņu rīkotajām ekskursijām, nolēmām divatā doties uz Latgali, precīzāk, uz Aglonu, apskatīt baziliku, kuru es redzēju tad, kad tā tika restaurēta un pagrabā bija daudz, daudz skeletu, un izbaudīt lauku klusumu pēc Orhusas un Rīgas trokšņiem un nemiera. Sazvanījām jau sen nesatiktu radinieci, kura, kā jau vietējā apkaimē pazīst daudzus, tāpēc arī viņai izdevās sarunāt mums naktsmājas jaukā viesu namiņā pašā ezera, Lielā Dubuļka, krastā.

Pirmajā dienā ieradāmies pēcpusdienā, iekārtojāmies namiņā un devāmies pusdienot kopā ar manu tanti. Godīgi sakot, biju nedaudz uztraukusies. Viena lieta ir iepazīstināt savu puisi ar radiem, kam vienalga, ka mēs dzīvojam kopā neprecējušies. Pavisam savādāk ir iepazīstināt viņu ar tanti, kas ir katoļu mūķene, kura uzskata, ka laulības ir tas svētākais. Šoreiz draugam paveicās, ka viņa valodas barjeras dēļ nespēja viņu iztaujāt un pamācīt, bet toties man nācās uzklausīt diezgan garu runu par laulību nepieciešamību. Nu labi, nebija tik traki. Dažās jomās mūsu uzskati sakrīt. Par tām laulībām. Bet es jau nebūšu tā, kas smilkstēs puisim pie auss, lai mani prec nost, vai arī, kā man daži ir ieteikuši, paliek "netīšām" stāvoklī, lai piespiestu vīrieti sevi apprecēt.

Otrajā dienā, 35°C svelmē mēs devāmies uz mūsu (manu) galveno ceļa mērķi - zirgu sētu "Klajumi", pa ceļa apskatot Aglonas baziliku (daudz ir mainījies) un Čertoka ezeru. Biju saklausījusies dažādus nostāstus par Čertoku, redzējusi bildes un arī vēlējos apskatīt baiso ezeru ar dīvaini zaļo ūdeni. Nekas sevišķs. Ūdens gan ir neomulīgi zaļgans, bet ne tik zaļš kā bildēs.
"Klajumos" ieradāmies galīgi pārkarsuši. Ceļš turp izrādījās īsāks, nekā mums tika stāstīts, tāpēc stundu mēs nonīkam Krāslavā, slēpjoties ēnā no nežēlīgās saules, ēdot pasausas Maximas bulciņas un uzdzerot siltu sulu. Izjādē nedaudz vīlos. TIk ilgi biju par to sapņojusi - izjāt zirga mugurā, bet beigās nekas sevišķs. Varbūt tāpēc ka bija ļoti karsti, nedaudz berza bikses un nebija mans zirgs (jo manos sapņos tas vienmēr ir mans). Ak, jā, arī tāpēc ka šī bija pirmā reize desmit gados, tāpēc sedlos jutos nedaudz nedroši. Un pēdejais iemesls - pārbijies mīļotais cilvēks, kas kaut kur aiz manis cīnās ar savu zirgu, kurš, sajutis, ka jātnieks no tā baidās, darīja, ko vien vēlejās - apstājās pie katra krūma uzēst vai pakasīties un pēc tam riksītī centās panākt pārējos. Mīļotajam liels paldies un milzu buča par to, ka izturēja divas stundas manis dēļ. Par to es viņam vairs nekad, nekad nelūgšu kāpt zirga mugurā.
Vakarā mēs sēdējām terasē, dzērām alu un skatījāmies, kā mēnesis spoguļojas ezerā. Un skraidījām pliki pa pļavu.

Trešajā dienā ieradās vecāki un māsa ar savu draugu un vakarā mēs visi devāmies īstā Latgales melnajā pirtī. Izsildījāmies, izpērāmies un lecām ezerā, kura ūdens bija tikpat silts, cik gaiss. Pēc pirts, ap divpadsmitiem naktī mums tapa skaidrs, kāpēc pa dienu gaiss bija tik spiedīgs. Sākumā tālumā kaut kas plaiksnīja, kad mēs no pirts devāmies ēst naksniņas. Spožies uzplaiksnījumi nāca tuvāk un tuvāk un drīz mēs dzirdējam pērkonu. Tad pēkšņi uzpūta stiprs vējš. Mēs knapi paguvām novākt visu no terases galda, kā uznāca tāds negaiss. Laukos tie ir vēl baisāki, jo ir tumšs un tikai zibens šautras izgaismo apkārtni. Kaut kur vēja brāzma nogāza koku uz vadiem un mēs nakti pavadījām sveču gaismā.

Pēdējā, ceturtajā dienā mēs devāmies apskatīt tēva dzimtās mājas Ambeļu tuvumā, vispirms iebraucot sagruvušās ūdensdzirnavās, uz kurām tēvs ar savu vectēvu brauca graudus malt. Tad apciemojām vecvecvecāku kaimiņus, kas joprojām mīt Ambeļu tuvumā, un devāmies tālāk uz mazo tēva bērnības namiņu meža ielokā. Divdesmit minūtes mēs cīnījamies ar metru augstu zāli, nātrēm un jauniem kociņiem. Kukaiņu un nātru sadzelti mēs beidzot nonācam pie melnas, izdemolētas būdiņas, kas jau pa pusei sagruvusi. Kokos iegušas varēja manīt arī saimniecības ēkas un pat suņa būdiņu. Skumji. Mājā iekšā vēl mētājās tēva vectēva taisītie krēsli un muciņas, stūrī stāvēja pussagruvusi krāsns, uz kuras tēvs, maziņš būdams, rāpās augšā, lai gulētu. Vai tiešām visam Latvijas laukos ir jāiznīkst?

Kopumā šīs bija skaistas, iespaidu pilnas četras dienas gan man gan manam mīļajam dānim. Nākamgad noteikti atkal dosimies vai nu atkal uz Latgali, vai arī kādu citu Latvijas novadu.

Garš gan sanāca puksts, bet bezinterneta vidē rakstāmais sakrājas. Turklāt rakstu vairāk sev, lai neaizmirstu, nekā tiem, kas varbūt šo izlasīs. Tiem šeit arī dažas bildes

( Nelielais atvaļinājums Latgalē )

Ak, jā... Ja kāds, esot Daugavas labajā krastā vakar laikā no pusdiviem līdz diviem, vērās debesīs un redzēja mazu Cessnu pārlidojam pāri Rīgai Gaujas virzienā un pēc tam atpakaļ uz Spilvas lidostu, tad ziniet - tajā bijām mēs. Mans ģeniālais tēvs uzdāvināja mīļotajam dzimšanas dienā dāvanu, pusstundu ilgu lidojumu Cessna lidmašīnā. Protams, es ar māsu lidojām līdzi. Apskatījām Vecmīlgrāvi, Mežaparku un Baltezeru no putna lidojuma augstuma, aizlidojām līdz Gaujas ietekai jūrā un lidojām atpakaļ. Fantastiski! Lai arī krata, šūpo un trokšņo, man vairāk patīk lidot šadā mazītiņā lidmašīniņā, jo tajā var izbaudīt to lidojuma sajūtu vairāk nekā lielā Boeing'ā.

Beidzot esmu izgulējusies pēc divu dienu neizgulēšanās pļaviņā kaut kur Salacgrīvā. Festivāls bija fantastisks, lai arī es neskrēju no vienas skatuves uz otru, lai noklausītos kādu konkrētu grupu. Mani tas itin nemaz neinteresēja. Tā vietā laiskojos kopā ar mīļoto. Agri no rīta bija pelde jūrā, kamēr vēl nebija saradies tas melnais cilvēku tūkstotis. Nesteidzīgas brokastis, sēžot uz soliņa un vērojot, kā sāk ierasties cilvēki, kurus no teltīm ir izdzinis nežēlīgi karstā saule, kas jau sešos no rīta ir sakarsējusi telti tā, ka nav iespējams gulēt. Dažas stundas mēs vienkārši gulšņājām kāpās iekārtajos šūpuļtīklos un klusējām vai arī sarunājāmies par šo un to. Paklausījāmies perkusiju skaņās, padejojām salsu. Visbeidzot aizgājām uz pāru jogu, kuru vadīja pasniedzējs no Labo sajūtu laboratorijas. Visbeidzot, fantastiskais Muse koncerts sestdienas vakarā, vienīgais koncerts divu dienu laikā, kuru es noklausījos visu un izbaudīju pilnībā.

Noteikti došos uz kādu festivālu nākamgad, ja būs Musel līdzvērtīga grupa.

Tagad mēs atkal atpūšamies un gaidām piektdienu, kad mēs dosimies divatā uz tālo zilo ezeru zemi Latgali. Apciemosim manu tanti, pajāsim ar zirgiem un izbaudīsim Latvijas lauku klusumu un mieru.