Jūra.. Tinusies pelēcīgā dūmakā, žilbina mani ar savu vilnīšu spozmi. Smiltis baltas, smalkas kā pūdercukurs. Ūdens silts kā piens. Tikai netīrs!! Peld beigtas mārītes, Kolorādo vaboles, visādi gruži, līdz pat trešajam sēklim jāiet ar rokām attīrot sev ceļu.. Bet pludmalei zilais karodziņš..
Saule nekarsē, tikai liegi silda. Ik pa brīdim vējš sapurina matus. Vēroju ārzemniekus, klausos mūziku. Savādās dziesmas, savādās sajūtas. Atkal mācas virsū tas sen aizmirstais izmisums. Apklust, ieklausīties sevī, izprast savas domas un jūtas. Kāpēc? Vai viņai būs izrādījusies taisnība? Nedaudz negribas ticēt.. Būtu sāpīgi atkal paklupt. Zinu, ka pieceltos, tomēr rētas taču paliek. Dziļi ieksā, tās iesūrstas tumšos, vientuļos ziemas vakaros, kad sniega vēl nav, tikai melna, mitra zeme viegli spīd oranžajās ielu laternās. Tad rodas vēlme pēc jautri sprakšķošas uguns, kas atkausē to ledu sirdī, kas iedveš cerību, ka reiz atkal būs saule, reiz atkal būs dzirkstoši smiekli, laimīgi acu skati.. Un vienkārši klusums..