Šonakt bija tramvaji, sliedes. Vientulība pieturā, daudzu cilvēku ielenkumā. Šonakt biju es. Mikla asfalta smarža, ejot mājup pusčetros. Daudz smaržu, daudz nakts skaņu. Pāris vientuļas mašīnas, neviena cilvēka. Apstājos, ieelpoju lapu smaržu, ceriņus pat jūt, vēl gan tikai pumpuros, bet ir. Ieklausos. Vienā ielas pusē viens strazds satricina naksnīgo gaisu, otrā - divi atsaucas. Galvu reibinoši treļļi.
Mana iela, ar mitrām smiltīm un sniegbaltām kiršu ziedu kupenām tās malās. Strazdi visapkārt, šķiet, ka katrā bērzā pa vienam, bet tur tālumā viņa - lakstīgala? Nē, nepārklausījos. Skolas parkā, ābelēs, droši vien.
Savā karaļvalstī, ietinusies biezā segā, apsēdos uz palodzes un skaitīju. Trīs. Viena tiešām pie skolas, bet divas pretējā pusē - kapos.

Nogurums. Tomēr pasākums bija viens no labākajiem!