Aizplīvurotā nākotne
Reizēm vēlētos pacelt šī pelēkā noslēpumainības aizkara pašu maliņu un ar vienu acs kaktiņu aplūkot, kas mani sagaida nākotnē. Pēc viena mēnešas, pēc sešiem, pēc gada. Uzzināt, kāda esmu es, kādi ir cilvēki man apkārt. Nevajag tālu, tikai dažus mēnešus, pāris gadus. Lai vienkārši zinātu, vai eju pareizo ceļu.
Esmu mainījusies. Ļoti. Notikumi, cilvēki ir iespiedušies manī, atstājuši atmiņas. Šodien neesmu tāda, kāda biju vakar vai pirms četriem mēnešiem, vai gada. Pirms gada.. Izdzēst tās atmiņas?
Cilvēka dzīve esot kā sinusoīda - ir pacēlumi ar augstāko laimes virsotni, ir kritumi. Kaut gan savējo es drīzāk pielīdzinātu kādai savādai, nenoteiktai funkcijai. Tā iet augšā, lejā, atkal augšā, pārlec uz augstāku līmeni, atkal viļņojas, krīt, tad divus uz augšu. Bezgalīgi. Neparedzami. Un tagad tik uz augšu.