Pīles un ūdens
Tik auksti! Vējš tiek caur mētelītim, pieglaužas ādai, kož to un plēš. Acīs asaras no viņa nežēlības, asuma. Saliekusies, rokas pār krūtīm pārkrustojusi, skrienu uz siltumu.
Kur mana saule, mans mēness? Kur jautrais lietus, ar kuru man katru vasaru romāns, nevainīgs, bezbēdīgs flirts? Dejoju kleitiņā pļavas vidu, slapji mati līp pie sejas, bet viņš no augšas apber mani saviem siltajiem skūpstiem. Pelēki mākoņi, zaļums kokos un krūmos šķiet kliedzoši vulgārs šadā aukstumā. Kā neaicināts ciemiņš saviesīgās vakariņas tērpies nepiemērotās drēbēs. Notraukt lāses no pleciem, pacelt galvu, seju pret sauli, ļauties staru glāstiem. Vēl liegts, bet sapņos..
Pat ja ne Dānija, tad citur noteikti. Dāvanu janvārī? Tādu siltu, zili baltu ar zeltu rotātu. Ciemos?