Kaimiņi
Šodien piedzīvoju lielāko šoku, kopš savas ierašanās Dānijā.

Ik pa pāris dienām es sūdzos mīļotajam par kaimiņu bērnu trokšņošanu tieši zem mūsu logiem, pārdzīvoju par viņu rotaļu laukuma dēļ nozāģētajiem kokiem. Bet patiesībā jau tas ir mazsvarīgi. Tie ir bērni. Bērni trokšņo, bērniem "dod atlaides". Un, godīgi sakot, tā nelielā īgnuma iemesls droši vien slēpjas manī pašā, tajā, ka es vēl joprojām neesmu sasniegusi nevienu no manis lolotajiem sapņiem, no tiem lielajiem dzīves plāniem. Par to gan varbūt citreiz, ja vispār kādreiz.

Bērni ir bērni, jā. Tomēr zināmai robežai jābūt. Ja līdz tavām mājām ir vien pieci soļi, turklāt durvis ir vaļā un tualete ir pirmajā stāvā, tad, bļ*, nečurini tu savu sīci koplietojamās teritorijas puķudobē!!! Bļ*, uz mājas sienas piedevām! Man pat trūkst vārdu, lai izteiktu savu sašutumu. Un odziņa tam visam ir fakts, ka rotaļu laukums ir pie manas mājas, ka no tā līdz viņu mājai ir arī tie pieci soļi. Kā zināt, ka viņa nečurina savu meitu arī uz mūsu mājas sienas vai, vēl labāk, žoga? E?