Mjau!
Aizvakar pamodos nakts vidū, jo aiz loga nelabā balsī brēca kaķis. Stulbais kaimiņu runcis, nodomāju, aizmigu un aizmirsu. Bet mana zemapziņa laikam šo brīdi iegaumēja.

Šonakt man sapņos rādījās kaķi, kuru gars, tiem nomirstot, paliek uz zemes un klaiņo pa manas mājas istabām. Un zagļi, kas lauzās manas mājas durvīs, lai mani aplaupītu. Brēcoši kaķu gari no vienas puses, zagļi no otras, es pamostos. Sirds daudzās tā, it kā maratonu būtu noskrējusi. Miegs vēl ilgi nenāks. Turklāt ļoti, ļoti skaļi dzied strazdi turpat piemājas bērzos. Un tam visam klāt aiz loga atkal brēc kaķis. Tikai tādā nekaķiskā balsī. Nemaz ne kaķiskā... Tad - apskaidrība! Tas nemaz nav kaķis, bet gan mazulis, kas kaimiņiem pirms pāris dienām uzradās. Forši! Tagad naktīs nevarēšu gulēt, jo aiz sienas ir brēcošs bēbis.

Ugh!