Kur ir manas mājas?
Pagājusi skaistākā šī mēneša nedēļa. Nedēļa ar astīti, ja precīzāk. Man būtu jājūas laimīgai, jo man blakus ir mīlošs cilvēks un arī tur tālumā ir mīļi cilvēciņi, kas domā par mani un gaida. Tomēr mani nomāc skumja vientulība. Tāda, kādu izjūti, kad brauc mašīnā caur sniegotu mežu, zinot, ka simt kilometru rādiusā nav nevienas pilsētas, un tikai retumis redzot attālu ciematu gaismu atblāzmu zemajos mākoņos. Vai arī naktī izejot pie šalcošas jūras un tālumā redzot blāvas kuģu gaismas.

Mājās ir Laimas konfektes un mandeles, kuras man sagādāja māte. Tagad pēc dušas, smaržojot pēc šokolādes, varu ieritināties dīvāna zem omītes dāvinātā pleda, dzert karstu pūķtēju, kas pagatavota jaunajā māla tējkannā. Tajā, zem kuras var iededzināt svecīti, lai tēja vienmēr būtu karsta. Varu sēdēt dīvānā un skatīties bildes savā fotoalbumā. Un gaidīt, kad mīļotais beidzot būs mājās pēc ilgā virsstundu darba, lai kliedētu manu vientulību.

Ir labi, ka sākušās mācības. Ka ir daudz lasāmvielas un ka būs dāņu valodas nodarbības. Mazāk laika atliks, lai melanholiski raudzītos pa logu pelēkajos mākoņos.

Gan jau drīz atkal būs "tikai nedaudz pacieties" sajūta.