Mani...
Jau sāku aizmirst to sajūtu... Mīksto, pūkaino suņaustiņu sajūtu starp saviem pirkstiem, kad viņš tika mīļots. Plato "smaidu" viņa purnelī un bezbēdīgi jautro skatienu brūnajās ačtelē, kas liek sajust suņa mīlestību pret tevi.

Knapi atceros nedaudz mitrā kaķa kažociņa smaržu un pieskārienu sejai, kad ar laimīgu ņur! viņš uz sētas staba sagaida mani no skolas pārnākam. Aizmirstu arī dauzīšanos pie loga rīta agrumā, kad prasās laukā. Un zaļās, saprotošās acis, kuras tik gudri vērās manī, kad bija ļoti slikti un neviens nebija klāt, kas samīļotu...

Šīs sajūtas man laupītas, bet es ceru, ka neaizmirsīšu! Nekad, nekad! Lai paliek mūžīgā piemiņā mani visvisviskarstāk mīlētie un dievinātie, mani neaizvietojamie, mani...