Savādi sapņi
Šonakt sapnī redzēju pār ezeram aizlaižamies daudz gulbju, patiešām daudz! Gan sniegbaltos vecos putnus, gan pelēcīgos jaunuļus. Aizlaidās pāri, bet tad atgriezās, nolaidās ezerā un spoguļojās tā gludajā spogulī, un vēroja mani, kā es aiz stiepļu žoga, turot rokās mazu, pelēku runčuku, apbrīnoju viņus.

Tad es pamanīju, ka aiz tā stiepļu žoga patiesībā atrodas zvēru dārzs ar visvisādiem maziem zvēriņiem - jūrascūciņām, ondatrām un daudziem citiem, kuriem pat vārdus nezinu. Un bija tur viens maziņš lūsēns. Pelēkbalts... Dārza saimniece teica, ka viņa vēlas tikt no tā vaļā, no tā mazā, pūkainā kamoliņa... Izmest kaut kur mežā, lai pats pūlas izdzīvot; apnicis viņai esot.

Izglābu mazo lūsēnu. Sazvanījos ar Līgatnes parku, un viņi piekrita paņemt to audzināt...