Vairākas · dienas

Franču rakstniece Kolleta pastāsta “Paris Soir”, kas Anglijas karalim un karalienei patīk un kas nepatīk.
Karaļa patīkamākā izprieca esot deja, viņš mīlot agri iet gulēt un agri celties. Karalis dodoties pie miera pus vienpadsmitos vakarā un pieceļoties pus astoņos rītā.
Viņš mīlot uzturēties svaigā gaisā, peldēt un nodarboties ar sportu.
Karalis Džordžs piekopjot visus sportus, bet sevišķi tenisu un golfu. Viņš esot pirmais Anglijas karalis – diplomēts militārlidotājs.
Karalis mīlot arī labu šampanieti, bet nemīlot lasīt, nemīlot stingro režīmu, kādam viņam jāpadodas.
Karalim nepatīkot arī uzstāties ar runām, piedalīties banketos, oficiālās ceremonijās – viņš mīlot vienkāršu dzīves veidu.
Karalienei patīkot dzīve brīvā gaisā, Parīzē pagatavoti tērpi, viņa labprāt rotaļājoties ar saviem bērniem un palīdzot vīram viņa pienākumos.
Karaliene Elīzabete, tāpat kā viņas laulātais draugs, labprāt dejojot. Kad viņa priekš dažiem gadiem viesojusies Parīzē,
Anglijas vēstnieks izraudzījis viņai par dejas partneriem ģenerāļus, bet tie izrādījušies neveikli dejotāji.
Karaliene nemīlot fotografijas, kurās viņa izskatās nopietna, neciešot arī lidmašīnas.

Jaunākās ziņas, 1938. g. 15. jūlijs

Otrdiena. Man šķiet, šis ir visskaistākais vakars, kaut arī pirmdienas vakarā biju uz mola, kur zaļi viļņi, balti kuģi, sarkani makšķernieki un zināma doza ar Agaetis Byrnun ausīs.
Bet šovakar atradu to pareizticīgo baznīcu un turpat netālu improvizētu skvēriņu netālu no krastmalas - to nošķīra žogs. Cilvēki (un es apzināti nesaku - vīri) strādāja, ar pacēlājiem pārvadājot 'lietas'. Un tad sākās Tās Gaismas. Pāri Ventai es ieraudzīju vienu zīmīgu vietu, kur mēs reiz stopējām uz Rīgu ar tikpat zīmīgu cilvēku. Privātajām mitoloģijām ir tieksme izplesties, vai ne? Taču pat svešās atradīsim krustpunktus ar savējām. Ja vien tās ir pienācīgi [gaumīgi un pašcieņpilni] pasniegtas.
Gaismas šovakar ir ļoti skaistas - termināļa prožektori un topošā jausma par marta vidu. Ešenvalda fočenītes nevelk līdzi.
Un vēl, svarīgs fakts, šodien redzēju pirmo metālistu. Attapos, ka varēju taču pajautāt par neformāļu pulcēšanās vietu. Vispār es jau tādu biju atradis, tikai tā bija privātmāja un tādā Ozonā es negribēju iet. Tas ir, gribēju, bet nevarēju.
Jūtu, kā laiks, Igo balsī, iztek cauri pirkstiem. Bet tad, kad to izdodas apstādināt, ir sekojošas apjausmas: a) es to varu; b) šīs iespējas parādās randomā, tās nevar paredzēt vai iegādāties. Ja vien mēs nerunājam par smagajām narkotikām. Bet tās ir ļoti dārgas, kurpretī Dimiņa tulkojumā ar Gitas G. literāro konsultāciju ir iznācis Selīna "Ceļojums līdz nakts beigām". Tad jau labāk tādu. Cik ielūkojos, iespēja analoga.

Sestdiena. Ierados nelielā žvingulī vēl no piektdienas izdarībām, bet steidzīgi apgādājos ar kafiju un "Ventas Balsi", kurā, šķiet, visspēcīgāk izzīmējās raksts par gleznu no speķa, kuru Vējonim izgatavojusi Latvijas Ukraiņu apvienība savas pastāvēšanas 125. gadadienā. Acīmredzot, aizsūtījuši uz Vaivairiem - īsto vietu, kur tos, kuri nolikti uz prosas un/vai mannas diētas un pilatēm, pakacināt ar piparota taukuma spēcīgo smaržu. Aizgāju gandrīz līdz pašam molam, pētīju kuģu, krānu un pārbīdītāju sistēmas, uguntiņas spulgoja kā sendienās, kad priecīgi šļakstījāmies Sopotas pludmalē, no kuras attiecīgi var redzēt Gdaņskas grandiozo jūras industriju.
Svētdiena. Pamodos nedaudz šļorbans, bet toties pagatavoju neticami pārsālītu zemnieku tipa ēdienu. Tirgū izsniedza kļavu sulas un kartupeļus "Ariadne". Vispār tā bija "Ardetta", bet "Ariadne" izklausās smalkāk. Atrubījos ar svaigi iegūtajām iesnām un Otrivīna pudelīti. Gultā, ne virtuvē. Pirms tam pārlaidu acis iepriekšējā vakarā uz ielas atrastajai kalendāra lapiņai iz 1987. gada 31. oktobra. "Prom bezmiegu!" tā man braši vēstīja, stāstot, kā sasniedzams miega stāvoklis, ja blakus ir kāds, kurš tevi masē caur kokvilnas kreklu, "viegli knaibot muguru" vai ""zāģējot" to ar plaukstu malām (1 reizi)". Pamodušamies izmetu tālāku loku, pagūstot samaksāt V. Pašv. pol. 7 eiras par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas. Tā kā austiņas biju atstājis rezidencē, piefiksēju trīs dažādus cilvēkus, kuri ejot sarunājās paši ar sevi. Divas sievietes, vienu vīrieti. Atgriežoties postenī uzjaucām ar baltkrievu dzejnieku Serhiju brīvi interpretētu karstvīnu, kurš sastāvēja no agdama, ingvera un kanēļa, kā arī ogu sulas. No filmas "Es esmu šeit" seansa atgriezās nedaudz izbiedēts vācu rakstnieku pāris, kuri virtuvē klusi cepa makaronus, kamēr Serhijs man ēdamistabā skandēja savas vārsmas, visbeidzot uzdāvinot savu pēdējo (ceturto) krājumu, sazvērnieciski piebilstot, ka "to nenormāli visur zogot". Devos pie miera, bet 31. oktobra lapiņa man nespēja palīdzēt, tādēļ noskatījos dokumentālo filmu par dāņu bestiāliju karalieni Bodilu Jenseni. Visi, kā jau varēja paredzēt, beigās nomira, un tikām pulkstenis jau bija seši.

Gan man, gan jūzerim svens ilgu laiku sirdis un prātus priecē reģionālā prese. Lasot un pārspriežot redaktoru slejas tādos laikrakstos kā „Druva”, „Talsu vēstis”, „Liesma”, „Kurzemes vārds” un vairākos citos, nolēmām, ka arī mūsos lauztin laužas ārā nacionālkonservatīvas publicistikas dīgsti un tiem arī ļāvāmies. Darba gaitā sajutām, ka rakstības stils vairāk piestāv sievietei (lielāko daļu reģionālās periodikas redaktoru slejas arī raksta sievietes), tad nu pielāgojām sev jaunas identitātes. Kā nākamos izmēģināt spēkus šai stilizācijas/parodiju spēlē aicinām piedalīties jūzerus simamura un fjokla. Ir aicināti arī brīvprātīgie. Novērtēsim katru pienesumu. Par paveikto ziņojiet komentāros. Paldies! 

Dažiem labiem Berlīnē ir Bens, man Londonā ir Žermeins. Viņš mitinās pagrabistabiņā Borough apkaimē, viņam ir kaķu kundze, vārdā Rita un plašu atskaņotājs. Kad vakarā ar I. ievēlāmies miteklī pēc samērīgas, tak kustinošas naktsdzīves, atskaņotājā bij palikusi "The The" singla plate "Uncertain Smile", kuru, izmantojot topošā dizaina mēbeļu veikala īpašnieka prombūtni, labprāt atskaņoju. 

Radiofonā,salīdzinot ar pelēko kluci, ir laipnāki cilvēki. Sāk smøltøku, kaut neesam nekādā tādā veidā pazīstami, bet dara to ar zināmu patiesas ieinteresētības piešprici.Laikam tas tāpēc, ka nav kameru, kā tv, kuras nozog cilvēka uzmanību neapzinātā līmenī. Visi sēž savos ar gobelēniem izdekorētajos būcenīšos un rāmi dudina, pārliek šo un to...Stagnācija, jūs teiksiet? Na, varbūt, bet, par laimi, ne visi raidījumi ir par "mežacūkam šodien un vakar" vai par "porcelāna keramikas apjukumu modernitātē".

Kārtējo reizi,izkāpjot stacijā Čistiji Prudi (par Annušku tad tā, bet bija jauki ieraudzīt šo visu apvidu iekš "Es staigāju pa Maskavu"),pie izteikti negantajām mazveikaliņa pārdevējām iegādājās kinderolu.
-Mņe, pažalusta, "Kindersurpraiz".
-Jaicu, da?
Paejoties pa zilām gaismiņām izgaismoto bulvāri, dzeltenajā plastmasas ķocītī iepildīja degvīnu "Baltais zelts" un, stāvot parka ielokā, pret nezināmu statuju nostājoties, ieturot īsu, bet sirsnīgu runu, izdzēra.
Nākamajai reizei ir jābūt obligāti un iztēles ainas jau zīmē man atbilstošu kompāniju.

P.S. Tas noveda pie vēlreizējas iepazīšanās ar "M.-P.", kuru pagājušajā piegājienā nepabeidzu. Laikam pietrūka motivācijas.

Garāmslīdošu skatienu ieraudzīju uzrakstu uz betacam kasetes(tas ir viens no šad-tad-ējiem priekiem iestādītītē)- "Jaunie dzejnieki Marts Pujāts un Kārlis Vērdiņš dzīvē un dzejoļos". Par viņiem ārpus dzejoļu lasīšanas izteicās Jāņi, Rokpelnis un Kalve. Nenoskatījos, bet sajūtu līmenis paaugstinājās, kaut ar K.V. sazināmies galvenokārt dažādu personu tel.nr. meklējumos vai jautāšanā pēc letonikas logina, lai varētu spēlēt svešvārdu vārdnīcas spēli (ne kopā).
Ar MP pēdējā tikšanās bija caur aplikāciju las.am, kurā par 2,49 EUR bija iegādājama viņa grāmata ar lampas iznākšanu gaismā.
Tikmēr Ance Krauze pošas uz Jelgavu, bet es nedomāju, ka viņai būs tik jautri kā mums ar titulēto rokrakstnieku, un viņai jau droši vien pašai nemaz neko tādu negribas.