Sestdiena. Ierados nelielā žvingulī vēl no piektdienas izdarībām, bet steidzīgi apgādājos ar kafiju un "Ventas Balsi", kurā, šķiet, visspēcīgāk izzīmējās raksts par gleznu no speķa, kuru Vējonim izgatavojusi Latvijas Ukraiņu apvienība savas pastāvēšanas 125. gadadienā. Acīmredzot, aizsūtījuši uz Vaivairiem - īsto vietu, kur tos, kuri nolikti uz prosas un/vai mannas diētas un pilatēm, pakacināt ar piparota taukuma spēcīgo smaržu. Aizgāju gandrīz līdz pašam molam, pētīju kuģu, krānu un pārbīdītāju sistēmas, uguntiņas spulgoja kā sendienās, kad priecīgi šļakstījāmies Sopotas pludmalē, no kuras attiecīgi var redzēt Gdaņskas grandiozo jūras industriju.
Svētdiena. Pamodos nedaudz šļorbans, bet toties pagatavoju neticami pārsālītu zemnieku tipa ēdienu. Tirgū izsniedza kļavu sulas un kartupeļus "Ariadne". Vispār tā bija "Ardetta", bet "Ariadne" izklausās smalkāk. Atrubījos ar svaigi iegūtajām iesnām un Otrivīna pudelīti. Gultā, ne virtuvē. Pirms tam pārlaidu acis iepriekšējā vakarā uz ielas atrastajai kalendāra lapiņai iz 1987. gada 31. oktobra. "Prom bezmiegu!" tā man braši vēstīja, stāstot, kā sasniedzams miega stāvoklis, ja blakus ir kāds, kurš tevi masē caur kokvilnas kreklu, "viegli knaibot muguru" vai ""zāģējot" to ar plaukstu malām (1 reizi)". Pamodušamies izmetu tālāku loku, pagūstot samaksāt V. Pašv. pol. 7 eiras par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas. Tā kā austiņas biju atstājis rezidencē, piefiksēju trīs dažādus cilvēkus, kuri ejot sarunājās paši ar sevi. Divas sievietes, vienu vīrieti. Atgriežoties postenī uzjaucām ar baltkrievu dzejnieku Serhiju brīvi interpretētu karstvīnu, kurš sastāvēja no agdama, ingvera un kanēļa, kā arī ogu sulas. No filmas "Es esmu šeit" seansa atgriezās nedaudz izbiedēts vācu rakstnieku pāris, kuri virtuvē klusi cepa makaronus, kamēr Serhijs man ēdamistabā skandēja savas vārsmas, visbeidzot uzdāvinot savu pēdējo (ceturto) krājumu, sazvērnieciski piebilstot, ka "to nenormāli visur zogot". Devos pie miera, bet 31. oktobra lapiņa man nespēja palīdzēt, tādēļ noskatījos dokumentālo filmu par dāņu bestiāliju karalieni Bodilu Jenseni. Visi, kā jau varēja paredzēt, beigās nomira, un tikām pulkstenis jau bija seši.
Svētdiena. Pamodos nedaudz šļorbans, bet toties pagatavoju neticami pārsālītu zemnieku tipa ēdienu. Tirgū izsniedza kļavu sulas un kartupeļus "Ariadne". Vispār tā bija "Ardetta", bet "Ariadne" izklausās smalkāk. Atrubījos ar svaigi iegūtajām iesnām un Otrivīna pudelīti. Gultā, ne virtuvē. Pirms tam pārlaidu acis iepriekšējā vakarā uz ielas atrastajai kalendāra lapiņai iz 1987. gada 31. oktobra. "Prom bezmiegu!" tā man braši vēstīja, stāstot, kā sasniedzams miega stāvoklis, ja blakus ir kāds, kurš tevi masē caur kokvilnas kreklu, "viegli knaibot muguru" vai ""zāģējot" to ar plaukstu malām (1 reizi)". Pamodušamies izmetu tālāku loku, pagūstot samaksāt V. Pašv. pol. 7 eiras par ielas šķērsošanu pie sarkanās gaismas. Tā kā austiņas biju atstājis rezidencē, piefiksēju trīs dažādus cilvēkus, kuri ejot sarunājās paši ar sevi. Divas sievietes, vienu vīrieti. Atgriežoties postenī uzjaucām ar baltkrievu dzejnieku Serhiju brīvi interpretētu karstvīnu, kurš sastāvēja no agdama, ingvera un kanēļa, kā arī ogu sulas. No filmas "Es esmu šeit" seansa atgriezās nedaudz izbiedēts vācu rakstnieku pāris, kuri virtuvē klusi cepa makaronus, kamēr Serhijs man ēdamistabā skandēja savas vārsmas, visbeidzot uzdāvinot savu pēdējo (ceturto) krājumu, sazvērnieciski piebilstot, ka "to nenormāli visur zogot". Devos pie miera, bet 31. oktobra lapiņa man nespēja palīdzēt, tādēļ noskatījos dokumentālo filmu par dāņu bestiāliju karalieni Bodilu Jenseni. Visi, kā jau varēja paredzēt, beigās nomira, un tikām pulkstenis jau bija seši.
Current Music: |
Can - Landed |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}