apjukuma · sajukuma · piezīmes

No pieredzes gribu teikt, ka labas lietas sāk notikt, kad pieņem lēmumu par palikšanu un ieguldās vienā vietā.
Es Latvijā esot arī par šo iedomājos. Man ir draugi, kuri ir laimīgi Latvijā, patrioti, auž un šuj sev tautastērpus, apzinās savu latvietību, kopj un lepojas par kultūru. Un es priecājos par viņiem. Reizi desmit gados es iedomājos, ka man patiktu doma par savu tautastērpu, bet realitāte ir tāda, ka es apzināti vairos no latviešu kopām Īrijā, kur varētu izvest tādu skaistumu atrādīt. Un tad prakstiskais uzvar sentimentālo, ka kodes drīzāk priecāsies par tādu mantu, jo pārāk maz es tādu uzvilkšu.
Man šobrīd visa latvietība saistās ar valodu, mūziku, tekstiem internetā, dizainu un ģimeni Latvijā. Kamēr nav bērnu, viegli teikt, bet domāju runāt ar viņiem latviski mājās, jo angļu valodu viņi iemācīsies no vides un skolā. Ja viņiem būs interese par kultūru, palīdzēšu viņiem, bet neuzspiedīšu.

Man labu lietu Nīderlandē netrūkst, nekad neesmu nožēlojusi, ka pārcēlos, bet tāpat arī nenoliedzu, ka vienu dienu atgriezīšos Latvijā.
Man mājas prom no mājām ir gan NL, gan LV, tāda pastāvīga duālība, nu, tās divas peļķes.

Katrā ziņā - apsveicu ar 9 gadiem NL :) Savā laikā tā bija mana sapņu valsts, bet viss plūst un mainās un tagad man labi ir IRL.

Es arī tāpat. Man liekas, kan šī tēma paliks akūti aktuāla brīdī, kad dzims bērni un būs jādomā kurā valodā ar viņiem runāt. Grūti kaut ko tagad par to minēt.. ja būtu tikpat apsviedīgi kā es, ļerkstēšana 2 valodās nebūtu problēma (plus angļu val kā svešvaloda), bet ir arī redzēti sīkie, kuri ne vienu ne otru valodu līdz galam neierubī un runā kaut kur pa vidu, kas ne pēc kā neizklausās un tikai mamma saprot, konmazais buldurē. Visvairāk laikam tieši no šitā bail. Šī dēļ arī droši vien būtu gatava neaizrauties ar latviešu valodas runāšanu/mācīšanu..- ks atkal laikam daudz ko pateic par manu patriotisma līmeni...

nesen runāju ar vienu latvieti par šo. viņa ar bērniem runā angliski, jo vairākus gadus ar ģimeni dzīvojuši UK, kur bērniem angļu valoda pielipusi. viņa teica, ka būdama vienīgā, kas var ar bērniem sarunāties latviski, padevās, jo sajuta, ka bērniem trešā valoda tikai jaucas pa vidu un traucē. bijis sāpīgi apzināties, ka nevari savu dzimto valodu nodot saviem bērniem, bet ar laiku samierinājusies.
katram savs stāsts par šo, fascinējoši.

ainavas dažādībai - es par šo vispār nedomāju :] es sekoju (jūtu) līdzi LV sabiedriskajai un daudz maz (īpaši tagad) politiskajai dzīvei un tad, kad būšu rich and fanous, gribētu Latvijā īpašumu. bet citādi, jau gadiem dzīvojot ārpus LV, tautības dimensija identitātē mani gandrīz nemaz nenodarbina.

nu tādā analītiskā aspektā, kā apraksti, - cik daudz vai maz manī latvietības, vai jūtos tur piederīga utt. pagaidām 'jūtos' plašākās līnijās - vientuļa vai nevientuļa (plūstoši, periodiski mainīgi stāvokļi), bet to ar piederības sajūtu latvijai/citai valstij vai ģeogrāfisko pamata dzīvesvietas lokāciju īsti nesaistu, drīzāk ar personīgām personības īpatnībām, tendencēm, dzīves posmiem utt.

Dzīves posmi, jā. Nenovēršami saistīti ar konkrētu vietu, valsti, vismaz manā gadījumā. Tāpēc, iespējams, projecēju attiecīgajā posmā notikušo kā tieši atkarīgu no notikuma vietas. Un mani dzīves posmi LV - FR - LV -NL bijuši tik izteikti atšķirīgi, ka no ģeogrāfijas faktora neizbēgt.

fanous - famous