apjukuma · sajukuma · piezīmes


Deviņi gadi Nīderlandē

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Pēdējā laikā piedomāju, cik manī palicis latvietības un kas tā latvietība vispār ir. Man tā ir valoda, mājas prom no mājām (un jā, mājas arī ir interesants, neviennozīmīgs jēdziens), kā silta sega, kurā ik pa laikam ir tīkami ietīties, bērnības atmiņas, pirmie pieaugušo dzīves iesākumi.
Es stāvu divās peļķēs vienlaicīgi, nebeidzami salīdzinot, pretnostatot, relativizējot, līdz galam nepiederot nekur. Es ļauju notikumiem slīdēt sev garām, ir tik vienkārši neiedziļināties šitā žonglējot. Uz vecumu arvien vairāk daudz kas vienalga.
Un ar katru gadu es arvien vairāk izbaudu brīvdienas Latvijā, ievēroju īpašo. Jūrkalne ir absolūti burvīga vieta, tāpat arī zilo ezeru zeme Latgale, šoreiz man tik ļoti negribējās braukt prom.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 31. Jūlijs 2018, 17:45, [info]apjukums commented:
nesen runāju ar vienu latvieti par šo. viņa ar bērniem runā angliski, jo vairākus gadus ar ģimeni dzīvojuši UK, kur bērniem angļu valoda pielipusi. viņa teica, ka būdama vienīgā, kas var ar bērniem sarunāties latviski, padevās, jo sajuta, ka bērniem trešā valoda tikai jaucas pa vidu un traucē. bijis sāpīgi apzināties, ka nevari savu dzimto valodu nodot saviem bērniem, bet ar laiku samierinājusies.
katram savs stāsts par šo, fascinējoši.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry