Deviņi gadi Nīderlandē
Pēdējā laikā piedomāju, cik manī palicis latvietības un kas tā latvietība vispār ir. Man tā ir valoda, mājas prom no mājām (un jā, mājas arī ir interesants, neviennozīmīgs jēdziens), kā silta sega, kurā ik pa laikam ir tīkami ietīties, bērnības atmiņas, pirmie pieaugušo dzīves iesākumi.
Es stāvu divās peļķēs vienlaicīgi, nebeidzami salīdzinot, pretnostatot, relativizējot, līdz galam nepiederot nekur. Es ļauju notikumiem slīdēt sev garām, ir tik vienkārši neiedziļināties šitā žonglējot. Uz vecumu arvien vairāk daudz kas vienalga.
Un ar katru gadu es arvien vairāk izbaudu brīvdienas Latvijā, ievēroju īpašo. Jūrkalne ir absolūti burvīga vieta, tāpat arī zilo ezeru zeme Latgale, šoreiz man tik ļoti negribējās braukt prom.
Es stāvu divās peļķēs vienlaicīgi, nebeidzami salīdzinot, pretnostatot, relativizējot, līdz galam nepiederot nekur. Es ļauju notikumiem slīdēt sev garām, ir tik vienkārši neiedziļināties šitā žonglējot. Uz vecumu arvien vairāk daudz kas vienalga.
Un ar katru gadu es arvien vairāk izbaudu brīvdienas Latvijā, ievēroju īpašo. Jūrkalne ir absolūti burvīga vieta, tāpat arī zilo ezeru zeme Latgale, šoreiz man tik ļoti negribējās braukt prom.