Lēnā vardarbība
Lai novērstu pārmetumus, ka rakstu tikai par covid, padalīšos ar samērā jaunu jēdzienu, kas (vismaz man) daudzas lietas ļauj ieraudzīt jaunā gaismā. Šis jēdziens ir "lēnā vardarbība" (slow violence), un gluži kā parastās vardarbības gadījumā, to parasti motivē alkatība vai varaskāre, bet sekas ir ciešanas, naids un notrulināšanās. Pats jēdziens cēlies no vides pētniekiem (piesārņojums ir kanoniskais piemērs), bet es to mēģināšu pārnest uz ikdienas situācijām, lai to padarītu taustāmāku.



Ar lēno vardarbību tiek saprasta vardarbīga rīcība, kas ir tik ļoti izstiepta laikā (un bieži telpā), ka tā ir gandrīz vai nemanāma. Pat, ja kāds gadījums tiek celts gaismā, tas parasti skar tik daudz cilvēku, likumu, sabiedrības normu, ka neviens vainīgais netiek ne atrasts, ne sodīts. Patiesībā, tieši pretēji, daudzas lēnās vardarbības formas kapitālistiskā sabiedrībā ir pilnīgi normalizētas un akceptētas. Minēšu trīs piemērus:

1) Pārtikas industrijas prakse ražot neveselīgus produktus ar absurdu cukura, sāls, un piesātinātu taukvielu saturu. Mēs zinām, ka šāda pārtika daudziem cilvēkiem izraisa atkarību, un noved pie ļoti daudzām smagām veselības problēmām - aptaukošanās, diabēta, sirds un asinsvadu slimībām, utt. Šī lieta tiek praktizēta, jo ļauj viegli izkonkurēt veselīgāku pārtiku, - uz sabiedrības veselības rēķina. Ražotāji to dara pilnīgi apzināti, un dažādos veidos cenšas šos faktus maskēt (skat., piemēram "sporta" dzērienus, vai "0% tauku" produktus, kas par 60% sastāv no cukura, utt).

2) Reklāmas industrija (ieskaitot tās ietekmi kino, influencerus, un visu pārējo), kas bez ierobežojumiem mūs bombardē ar nereāliem tēliem (gan augumiem, gan "dzīves stilu"), liekot justies neadekvātiem, un liekot aizvien vairāk tiekties pēc materiāliem labumiem un "statusa". Vai ir kāds brīnums, ka cilvēki dzīvo depresijās un bailēs, un ir gatavi pārstrādāties līdz bezsamaņai, lai tikai spētu nodrošināt saviem bērniem "adekvātu" dzīvi? Nav noslēpums, ka šīs lietas tiek darītas apzināti un ciniski, jo tieši šī nepilnvērtības sajūta ir lielākais dzinulis drudžainai patērēšanai, cenšoties novērst trūkumus, kuru nav.

3) Mūsu valsts ļauj mocīties vai mirt daudziem cilvēkiem ar ārstējamām slimībām, kuras nemaz nebūtu tik dārgi ārstēt. Tas attiecas gan uz vēzi, kur pacienti bieži tiek ārstēti ar "lētākām" zālēm, gan uz apmaksāto medicīnas pakalpojumu rindām, dēļ kurām cilvēki līdz ārstēšanai nonāk novēloti, gan zāļu "līdzmaksājumiem", kas bieži nozīmē, ka cilvēki nevar atļauties zāles (lieto "katru otro dienu"). Svarīgi apzināties, ka šis nav līdzekļu jautājums, bet gan prioritāšu. Protams, mūsu klusēšana tiek nopirkta padarot mūs par "līdzzinātājiem", jo "ietaupām" dažus procentus nodokļos.

Dziļi iekšā mēs šo vardarbību jūtam - ne velti lepojamies, ja pašiem no tās izdodas izmukt ("es ievēroju veselīgu diētu", "uz mani reklāmas nestrādā", "es eju tikai uz ARS"), taču ideoloģiski šīs prakses ir tik tālu normalizētas, ka tās vai nu neapiznāmies, vai vienkārši automātiski vainojam upuri ("nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma"). Kā jebkura vardarbība, arī šī degradē ne tikai pašu varmāku un upuri, bet arī visus, kas to pieredz no malas.