Nu, medicīnā nereplicē tiešā veidā. Katrs pētījums kaut kādā veidā atšķiras. Dažreiz veic metapētījumus, kas ir vairāku pētījumu kopsavilkums, bet arī tiem ir zināmas problēmas. Un par katru pētījumu izvērtē, cik korekti ir visi apstākļi, vai ir kādas problēmas ar datu atlasi utt. Vienu vārdu sakot, ļoti mesīgi (messy) un nekas nav 100% precīzi.

Attiecīgi pierādījumus medicīnā klasificē no vājākiem līdz stiprākiem. Un pat par to, cik stipri tie ir, var vēl daudz strīdēties, bet nu apmēram ir skaidrs.

Sociālajās zinātnēs datu iegūšana ir vismaz par kārtu ja ne vēl vairāk mesīgākas. Tāpēc arī to pierādījumu stiprums ir par kārtu zemāks. Farmācijā var būt tā, ka teorijā viss ir lieliski, sākotnējie pētījumi nostrādā labi, bet beigās ar lielāku cilvēku skaitu viss izgāžas. Tāpēc ir skepse pret vairumu sociālo zinātņu pētījumiem, jo ļoti reti tie ir izgājuši tik stingras pārbaudes.

Bet tas, ko tu saki, ir ābeces patiesības, bet prakse ir daudz mesīgāka. Tā kā tu nemini neko konkrētu, es došu vienu piemērau. Kānemanam ir vesela grāmata, kur apraksta freiming utml. lietas. It kā tās strādā, bet bieži vien tās ir ad hoc paņēmieni, kurus jau tāpat mēs pielietojam. Bet ja izstrādā informācijas kampaņu, tad tas nav īsti derīgi, jo nav jau tā, ka to var tieši pielietot. Varbūt var, bet tad nav zināms, kāda būs attieksme utml.