Es nedomāju, ka filozofiski pārspriedumi ir kaut kas atsevišķi ņemams. Piemēram, ir pētījums, ka vakcīnas rada autismu. Ja mēs zinām, ka tas ir ļoti vājš pētījums, tad šo pētījumu mēs ignorējam vispār un tā vietā izmantojam filozofiskus pārspriedumus: 1) vai mums ir zināma cēloņsakarība, ka vakcīnas rada autismu? Nē, nav. 2) vai būtu saprātīgi izziņot šo pētījumu presē? Nē, nav. utt. Jo tail risks, ka vakcīnas tomēr varētu izraisīt autismu, nav samērojams ar kaitējumu, ka varētu radīt vakcīnu nelietošana.

Varbūt arī tas, ka grūti jau nodalīt, kur ir filozofiski pārspriedumi un kuri ir loģika? Tie taču darbojas kopā, vai ne?

Ja X ir precīzi definējama lieta, un Y ir daudz izplūdušāka definīcija (kas ir demokrātija, kādi ir kritēriji tās spēcināšanai, kas ir ieroču izplatība utt.), tad apgalvojums, ka zinātne vēl nav spējusi (nevis ka nespēj principā) noskaidrot X, tad man tas rada pamatotas šaubas, ka zinātne ir spējusi noskaidrot Y. Tas neapšauba zinātni kā tādu, tas apšauba zināšanas par Y. Tu vēlies to pavērst tādā virzienā, ka es esmu zinātnes noliedzējs, bet pat šādā gadījumā tas nepadara Y par labāk pierādītu.

Par pēdējo ir jautājums par kādu tail risk mēs runājam. Ja par manu personīgo, tad mana iespējamība gada laikā tikt nošautam ASV ir kaut kur 0.01% jeb 100 gadsimtu laikā. Bet droši vien tas ir atkarīgs no vides, kurā es dzīvoju (vairums nošauto ir sliktos rajonos dzīvojošie), tāpēc iespējams vēl mazāks, bet gadsimtu laikā jau viss var gadīties.