1) Es apšaubu sociālās zinātnes, bet konkrēti to pētījumus tāpēc, ka šajā zinātnē ir ļoti nopietna replikācijas krīze. Pat medicīnā ar to reizēm ir problēmas, bet tie kritēriji, izmantotā statistika un vispārīgi pats pētāmais lauks sociālajās zinātnēs ir tik nenoteikti, ka to rezultāti ir ļoti apšaubāmi.

2) Tikt nošautam ASV noteikti ir tail risk. Mazāka nekā cilvēkam izdarīt pašnāvību. Ar pašnāvībām antidepresantu klīniskajos pētījumos bija problēmas ar to, ka tās notiek tik reti, ka ļoti grūti bija izsecināt, vai antidepresanti vispār palielina pašnāvību risku.

3) Apšaubīt? Nu šeit, draugs, tu dzīvo fantāzijās. Es īpaši pieminēju D vitamīnu, jo par to ir veikti ļoti daudz pētījumu (gan attiecībā pret kovidu, gan pret citām slimībām kā vēzi), tie visi līdz šim nav bijuši pārliecinoši. Jā, mēs zinām, ka D vitamīnam ir jābūt normas robežās, galvenokārt kaulu veselībai, bet to, vai papildu devas dos kaut kādu labumu, un to, cik liela ir tā ietekme uz imunitāti, joprojām nav īsti skaidrs, bet cik var spriest, tā ietekme visdrīzāk ir ļoti minimāla.

Šeit laikam ir tavs priekšstats, ka jebkurš pētījums dod skaidru rezultātu, bet kā redzi, tā nav. Zinātne nav visuvarena, un ir jautājumi, kuri nav tik viegli noskaidrojami. Tā ir zinātniska pieeja atzīt pētījumu trūkumus, savukārt pretējais – nepamatoti domāt, ka neskaidri rezultāti ir skaidrāki nekā tie ir, nav zinātniski.