Cilvēki, ka par spīti PSRS oficiālajai nostājai, turpināja praktizēt kristietību, noteikti vairumā gadījumu nav plecu raustītāji. Varbūt tevis minētais attiecas uz konservatīviem ateistiem.

Prieka pēc, protams, neviens to nedara, bet kā kazuāls 'late term contracepcy' gan tas tiek ar vien ieviests un normalizēts. Manuprāt, ja valsts vispār atļaujas leģislēt šāda veida jautājumus, tad tās primārais pienākums būtu nodrošināt arī ideoloģisku bāzi, kas palīdzētu no abortiem maksimāli izvairīties. Panāk, ka tie tiek veikti retos bezizejas gadījumos, nevis pēc kārtējā "oopsie". Tas, protams, nenotiek un tā dēļ daudziem liekas pamatoti derdzīga un nihilistiska politika, kas nav savietojama ne ar vienu tradīciju.
Prasība pret laulību definīcijas izmaiņām arī manā uztverē ir prasts uzbrukums ģimenes institūtam, nevis reāla vajadzība. Homoseksuālisti ļoti reti izvēlas ilglaicīgas monogāmas attiecības. Tie, kas runā viņu vārdā nav intelektuāli godīgi. Tiesa, es neiebilstu, ja viņi varētu noslēgt civiltiesisku līgumu kādā citā no laulību institūta paralēlā domēnā.