Hō nē, tad tu rūgti maldies. Pat ilgi pēc PSRS sabrukuma es pats personīgi turpināju sastapties ar cilvēkiem, kas gandrīz nekam no tā neticēja, kas uzskatīja PSRS par brīnišķīgu demokrātisku valsti un par partijas nomenklatūras razborkām smīnēja apmēram tāpat kā tu smīni par kancelēšanu un preses brīvības apslāpēšanu. "Nu jā, nu tur mazliet šo to piegrieza, bet tas jau tā, nekas tik traks kā mums stāsta ASV imperiālistu sacerētās konspirācijteorijas". Zinu vismaz vairākus cilvēkus, kas burtiski netic, ka GULAGi bija vai, ka PSRS (pat Staļina laikā) vispār jebkad tika veikuši kādus slaktiņus vai izrēķināšanās uz politiska pamata. Viņi bez ironijas to visu norakstīja uz Rietumos radītām konspirācijām, jo.. (uzmini nu) bija visu dzīvi patērējuši padomju propagandu, tās televīziju, avīzes, radioprogrammās, bija gājuši uz sēdēm un sanāksmēm, kuros klausījušies možu poļitruku brīdinājumos par ienaidnieka dezinformāciju tā pat kā šobrīd masu mediji mums māca ignorēt konspirācijteorijas un fake news, respektīvi, visu to informāciju, kas patiesību saturoša vai ne, nesakrīt ar oficiālās varas un tās kontrolēto mediju oficiozu.

Vel trakāk noteikti bija justies pašā PSRS pilnbriedā, kad nebija ne hindsight, ne Rietumos izdotu vēstures grāmatu, nedz jebkādu mediju ārpus paša sovoka iekšējiem. Ne visi cilvēki bija pēc dabas skeptiski un atļāvās būt noraidoši pret oficiozu. Konformistu jebkurā sabiedrībā ir vairāk. Nepatika pret sovoka trulumu un tizlumu ir viena lieta, bet politiskos jautājumos milzum daudz cilvēku pamatā uzticējās savām varas iestādēm un laikrakstiem. Tieši tāpēc tiem, kas bija uz disidentismu vērsti, dzīve nebija viegla un nācās labi maskēt savus uzskatus no ģenerālās publikas.
Atceros tēvs stāstīja, ka tad, kad pirmo reizi satika manu mammu, viņa bija breinvašota līdz galam. Pilnīgs komjaunietis kas teju bezkritiski pieņēma visu, kas tika borēts no augšas. Tikai ar laiku, pateicoties kontaktam ar visādiem ar visādiem "konspirācijeoristiem", tajā skaitā manu tēvu, viņa sāka saprast kā sistēma strādā, bet priekš jauna cilvēka, kam nav šādas vides apkārt, viņi ļoti viegli kļūst par droniem uz mūžu.

Iedoma, ka mūsdienās tas vairs nenotiek, ir lielākā blēdība. Propagandas metodes ir rafinētākās, tāpēc daudzi jaunie revolucionāri un progresīvie tic, ka nonākuši pie savām aksiomām tā pat vien, savā nodabā risinot domas. Nav viegli saprast kura daļa ir programmēšana kura nē, ja programmēšana ir visapkārt un tai viegli pakļaujas arī citi cilvēki. Vēl jo vairāk, kad tā ir veiksmīgi pielietota jau no paša agrākā personas attīstības posma caur visiem mūsu elektriskajiem medijiem un sociālajām platformām. Mūsdienās radīt efektīvu groupthinku ir vieglāk, nekā jebkad.