Palasi par tiem keisiem, nu nemaz neizklausās pēc dr. Mengelēm. Vairāk viss ir no otra gala - bērnam ir problēmas, runājot ar skolas psihologu rodas secinājums, ka iet runa par GD. Tad jau tas bērns tiek referots tālāk. Skolas psihologam no šī ir nulle labuma, viņš tādus bērnus redz droši vien reizi piecos gados. Tob., iet runa par reālu problēmu.

Neviens nepiespriež ar tiesu hormonu terapiju (kur nu vēl operāciju). Bez vecāku piekrišanas (vai bērna, atkarībā no valsts) nekas nevar notikt. Domā tie vecāki, kas piekrīt, to dara no liela prieka (piem., rakstā aprakstītā bērna māte)? Jeb tāpēc, ka ir reāla problēma, ko cenšas risināt?

Tāpēc jau es call-outouju šo rakstu, ka tādi meli pilinās, pilinās, kamēr cilvēkiem rodas iespaids, ka tiešām kāds kaut ko uzspiež.

P.S. Vēl - ja būtu dr. Mengeles scenārijs, tad eksperimentētu ar bērnu namu bērniem, utt. Nevis ar random selection no plašas sabiedrības. Kāpēc riskēt uzrauties uz ietekmīgiem vai aktīviem cilvēkiem?