Netieku. Mani mierina tas, ka divi no viņiem pirmajā iebrukuma dienā aizietu ar sirdi un trešais sajuktu prātā un tas, ka nevienam jau sen vairs nav pilns rublis un neviens no viņiem nav fiziski spējīgs vairāk par tukšu muldēšanu. Ja tie būtu draugi, būtu ex. Tajā pat laikā viens tikpat skarbi priecājas arī par krievu zaudējumiem un tā kā tās runas ir gandrīz tumsā un zem deķa, jo ja par visu šo sū bērnu klātbūtnē, viņus neredzēt kā savas ausis. Tur jau sen nav tā radinieka, kas kādreiz bija anarhists un pret padomju sistēmu u.t.t. Parkinsons smadzenes izcepis