Ai, ja godīgi, es tikai par to, ka cilvēks nevar zināt, kas viņam un kāpēc tālā nākotnē vajadzīgs. Jebkurš piektklasnieks var kliegt, ka skolu jāslēdz, jo tur nemāca neko, kas dzīvē praktiski noderētu. Un viņam būtu taisnība, jo patiesi ne viņam vajadzēs ko galvā reizināt, ne matemātikas uzdevumus rakstīt, nedz divdabja teicienus atšķirt, nedz zināt slieku uzbūvi utt., jo būšot profesionāls hokejists. Taču arī tur vilšanās: hokejs taču ir slidošana un kaučuka ripas dzenāšana ar nūju, bet viņam noteikti liks arī skriet, peldēt, cilāt svaru stieni (bet katram tak skaidrs, ka svaru stieņa cilāšana topošam hokejistam nekad nebūs vajadzīga, jo neviens nav redzējis, ka PČ laikā komandas nevis spēlētu hokeju, bet gan stieņus cilātu sacenšoties). :)))

Rezumējot: man aizdomas, ka smadzenes jātrenē tāpat kā muskulatūra, ja vēlme, lai tās labāk darbotos (jebkurš treniņš ir apgrūtinošss un šķietami nevajadzīgs), un iedziļināšanās filosofijā pagaidām ir universālākā metode, kā cilvēkam iemācīties domāt. Tb pietiekami daudzas reizes esmu sastapis ļaudis, kas ķeras atkal pie Okamas un Sokrata tekstu studēšanas sen pēc maģistra grāda saņemšanas, jo sapratuši, ka bez tā šie tādi amatnieki vien ir un domāt nemāk. Un neesmu sastapis domātspējīgu cilvēku, kurš būtu savā attīstībā izticis bez filosofijas pamatu apgūšanas.