 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Es jau visu laiku nesūdzos par dzīvi, bet es laikam jūtos laimīgāka, kopš braucu ar riteni. Pavasarī es braucu tikai uz skolu, un jāatzīst, ka maršruts bija ne tik patīkams, Deglava tilts un Valmieras iela, tomēr es izbaudīju arī to, jo pavasarī viss plauka uz ziedēja. Taču tagad es braucu arī visur kur citur, uz centru, uz Pārdaugavu, uz Mežaparku, tepat uz Grīziņkalnu, es atmetu bailes un braucu arī ar vīnu sevī. Vakar ar Mārtiņu braukājām pa Biķernieku trasi, mežs tur un ezers, un es domāju, lūk, ir pagājuši 15 gadi, bet ir lietas, ko mēs tikpat kā neesam darījuši, neesam kopā vizinājušies ar ričukiem.
Un man patīk mans ritenis, vecais lēnais Batavus Holiday bez ātrumiem, ar augsto stūri, atsperu sēdekli un speciāli piepirktiem gaišziliem rokturiem.
Tas ir tāds ritenis, ar kuru jābrauc plīvojošos svārkos.
Un ja es tā daru, es domāju, kāpēc tas skaitās sievišķīgi - to izbaudīt un ievērot. Teorētiski taču neviens neliedz arī puisim braukt ar riteni svārkos, izjust, kā vējš glauž audumu gar kājām, uzrakstīt par to dzejoli. Tam nav nepieciešami nekādi speciāli orgāni. Un es arī to nedaru, lai kādu iekārdinātu ar savu miesu vai izteiksmes līdzekļiem. Ne es tāpēc braucu svārkos (un man jau arī nav tik tvirtas kājas), ne tāpēc par to runāju, ja runāju (es gan ļoti ilgi neesmu neko tādu runājusi). Man vienkārši tā ir. Varbūt tas skaitās nesvarīgi un tāpēc sievišķīgi. Ka kādam no kaut kā ir prieks.
Pirku vistas fileju un apvainojos, jo man ir paģiras. Es tur stāvēju ļoti ilgi, sūtīju īsziņas, domāju, gaidīju, bet kad beidzot bikli palūdzu savas divas filejiņas, tad kāda sieviete aizvainota norādīja, ka viņa arī tur esot, un pārdevēja uzreiz pievērsās viņai. Es gan teicu, ka es jau tur biju pirms viņas, un ka rindas priekša ir šeit, bet viņa vairs ar mani nerunāja, nuja, jo viņa uzvarēja. Patiesībā es nebiju nemaz tik pārliecināta par rindas struktūru, tikai zināju, ka gaidu ilgi. Pārdevēja mīļi mierināja, ka apkalpos visus, un pēc tam pakalpīgi izvēlējās man skaistāko filejiņu. Un es labi zinu, ka citkārt arī es būtu bijusi augstprātīgi iecietīga, bet šoreiz apvainojos. Kāpēc mēs dažreiz esam tik ievainojami par tādiem sīkumiem?
Piemēram, brīži, kad tu dejo un apkārt ir jauki cilvēki, mīļi draugi, un viss ir labi, bet tev gribas raudāt un esi pilns "with fear and filth and cowardice and shame".
Man ļoti patīk šitādi laika apstākļi, ka nav karsts, bet ir diezgan silts, sauss un saulains. Nav jātuntuļojas, bet nav arī jāizmetas nepieklājīgi plikam. Var vilkt plašķīti un zeķubikses vai legingus.
Brīži, kad piepeši tagadne tiešām apstājas un es spēju to baudīt. Laikam taisnība, ka cilvēki biežāk dzīvo tagadnē ārzemēs. Vai reibumā. Vai vismaz atpūtā. Ja darbā, tad aizraujošā.
Vakar vienu piefiksēju: maija lietus, smaržīga zeme, es esmu novilkusi kurpes, lai tās nemērcētu, un peļķes ir gluži siltas. Mana meita uz skrituļslidām, tikko nofotografējusies ar okartes skatuves dalībniekiem kā ar tādu ziemassvētku vecīti vai mikipeli, bet nav jau žēl, esmu aizkustināta par viņas prieku. Viņai ir netīra seja un netīras bikses. Mēs ar vīru tādi atbrīvoti un draudzīgi, kaut šurp atbraucām saspringuši. Visapkārt svētdienīgi atpūtnieki gaistošā ņirboņā. Tad sāk gāzt stiprāk, visi draudzīgi sastājas zem nedaudzajām nojumēm un smaida maija mežam, slapjajam asfaltam un tukšajiem rotaļu laukumiem.
Tūlīt tas viss beigsies, kļūs auksts, cilvēki sakāps mašīnās un aizbrauks, ieslēgs virtuvēs maigas lampas, kas apgaismo tikai kādu daļu telpas, ēdīs vakariņas, bet aiz loga līs un pamazām satumsīs pavisam. Bērni kārtos somas un čīkstēs, ka negrib uz skolu, pieaugušie nopūtīsies, jo rīt atkal agri jāceļas. Bet tobrīd, tobrīd. Tās tad laikam ir tās 14 tagadnes sekundes. Un tad vēl 14.
Lieldienas bija labas, skumīga laime, tāda kā samierinoša izlīdzināšanās uz vairākām tuvām pusēm. Aizkustinoši centieni, garšīgi ēdieni; saudzīgi vārdi, dažkārt dziļi un sapratnes pilni - ha, izņemot manus bērnus pusaudžus, kuri uzticīgi turpina plēsties, lai mums, vecākiem, dzīve nešķiet pārāk harmoniska un ģimene izdevusies.
Esmu praktiski pabeigusi dažus darbus - vai arī veiksmīgi no tiem atkratījusies, bet tagad atkal sāksies šausmīgi intensīvas mācības līdz pat Jāņiem, kurām man patiesībā vajag jumtistabu, bet nav un šoreiz arī nebūs. Es joprojām līdz galam nezinu, kam man tās vajadzēja, ko tās dos un kurp vedīs (lai gan pārliecība bija liela un spītība joprojām arī); jūtos nedaudz apjukusi, sanāk arī pa daļai piebremzēt to, ko tiešām gribu darīt, bet mierinu sevi, ka tā ir nepieciešama attīstība, lai neiestrēgtu. Drusciņ jūtos kā tāds Orlando.
Vēl es domāju par to "Lilit" Rokpelni un to, ka ticība apdraud dzeju - viņam tak pašam tā nav. Vajadzētu jau būt, ka cilvēks vienalga paliek meklējumos, jo uz šīs zemes būdamam, nemaz nav iespējams atrast tik pilnīgu patiesību, lai pārtrauktu rakstīt dzeju. Drīzāk varbūt enerģija var aiziet šķībi garām, ja izšķiež spēku un laiku neīstajā kalpojumā un neizmanto savas dāvanas. No tā man bail.
Un kā var dzīvs cilvēks pazaudēt fizisko, to es arī nezinu. Mūsu iepriekšējais kaķītis bija kastrēts, bet jutekliskumu nezaudēja.
Mani skumdina, ja sniegu sauc par baltajiem mēsliem, pat tad, ja tas ir aprīlī. Labi, man nepatika vakar putenis, bet šodien man ļoti patika gaisma, ko sniegs atstaroja. Tas ir pavisam citādi nekā janvārī, jo saule ir daudz augstāk.
Vakar man bija interesanta antropoloģiska pieredze, proti, es piedalījos draudzes kora mēģinājumā. ( ... tālāk ... )
Šorīt es kaut kā neviļus paklausījos "на заре" un domāju par savu dēlu. Viņam tātad rit četrpadsmitais gads, viņs pašlaik ir tieši manā augumā. Viņa muzikālā gaume pāris gadu laikā no Maikla Džeksona ir pievērsusies Rolling Stones, Polam Saimonam, Bobam Dilanam un tam hipiju Donavanam, Pink Floyd, Black Sabath un Led Zeppelin, un bītliem, un Queen, un tamlīdzīgi. Brīvajā laikā viņs iet uz pieaugušo filmām, es jau teicu. Mīļākās grāmatas joprojām ir Gredzenu pavēlnieks un Alise Brīnumzemē, slikti nav, bet es gaidu, vai būs lūzums vēl uz kaut ko. Vēl viņam piemīt ieradums vienam staigāt pa apģērbu veikaliem, viņš jau kādu gadu mēdz pats sev nopirkt drēbes, turklāt pēdējā laikā tie ir vintage un visādi tur hipsteru veikali. Vēl viņš regulāri grib kaut ko pasūtināt no ībeja. Šobrīd viņam ir izdzīti mati vienā galvas pusē un pagari otrā. Viņš tos katru rītu mazgā, lai ir smuki. Viņš pašlaik domā, ka nākotnē negrib ģimeni, un sapņo būt mākslinieks vientuļnieks. Viņam gandrīz nav draugu starp vienaudžiem, ne zēnu, ne meiteņu, un es pagaidām neredzu, kā viņš tādus varētu iemantot pēc interesēm. Varbūt ar laiku atradīs internetā vai tur, kur mācīsies mākslu, ja mācīsies.
Un es domāju, ka šis ir otrais pusaudzis, ko es redzu mājās. Pirmais bija māsasmeita, un jau toreiz es sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti skaists, trausls un sāpīgs. Ar māsasmeitu mums starpā ir tikai astoņi gadi, bet jau tad es sapratu, ka tur, kur viņa tobrīd bija, ka es tur neatgriezīšos vairs nekad, un es viņu apskaudu un reizē man patika, ka mājās ir kāds, kam viss ir pirmo reizi. Nu bet dēls, protams, arvien nozīmē pārvērtības un izaugsmi arī manā dzīvē. Viņš ir mans vecākais bērns, tas, kurš reiz ar savu atnākšanu pārplēsa kādu no priekškariem, kuri neļauj labi redzēt pasauli, un sagrieza visu dzīvi ar kājām gaisā, un iemācīja man tādu pacietību, kādu neviens nekad no manis nebija gaidījis, un tad lika to atkal pazaudēt, un atkal iemantot, un atkal pazaudēt. Bezgalīgi lūgt piedošanu un piedot, lūgt piedošanu un piedot. Un tagad viņš ir pusaudzis. Tā ir liela svētība mājās. Reizumis skaļa, asa un stūraina, un reizumis rupja, un citkārt izmisusi, bet citkārt apjukusi, bet vienmēr svētība. Un vienīgais veids, kā šo sajūtu nepakāst - tagad, kad es vēl kādu laiku vismaz pa brīžam stāvēšu viņam līdzās uz sliekšņa - ir vienmēr teikt "ej", kad viņu vilina tās rītausmas balsis.
Es ļoti atvainojos, bet mēs ar M bijām retrītā un es atcerējos dažus teoloģiskus jautājumus, par kuriem es agrāk mēdzu neveikli diskutēt ar dažiem cibas draugiem, piemēram, avral un polkovnik, pie de profundis, kad viņš vēl rakstīja Cibā. Piemēram, šeit vai šeit.
Tad lūk, sankcionēts luterāņu mācītājs apstiprina, ka Dievs, bez šaubām, IR CILVĒKĀ IEKŠĀ, tiešā nemetaforiskā veidā, un rietumu tradīcija, ne katoliskā, ne protestantiskā, šo uzskatu būtībā nekad nav noliegusi, bet drīzāk kaut kur nobāzusi. Ideja par Dieva atrašanos tikai ārpusē esot Apgaismības laikmeta uzslāņojums, pārpratums (speciāli pajautāju).
( ... tālāk ... )