Brīži, kad piepeši tagadne tiešām apstājas un es spēju to baudīt. Laikam taisnība, ka cilvēki biežāk dzīvo tagadnē ārzemēs. Vai reibumā. Vai vismaz atpūtā. Ja darbā, tad aizraujošā.

Vakar vienu piefiksēju: maija lietus, smaržīga zeme, es esmu novilkusi kurpes, lai tās nemērcētu, un peļķes ir gluži siltas. Mana meita uz skrituļslidām, tikko nofotografējusies ar okartes skatuves dalībniekiem kā ar tādu ziemassvētku vecīti vai mikipeli, bet nav jau žēl, esmu aizkustināta par viņas prieku. Viņai ir netīra seja un netīras bikses. Mēs ar vīru tādi atbrīvoti un draudzīgi, kaut šurp atbraucām saspringuši. Visapkārt svētdienīgi atpūtnieki gaistošā ņirboņā. Tad sāk gāzt stiprāk, visi draudzīgi sastājas zem nedaudzajām nojumēm un smaida maija mežam, slapjajam asfaltam un tukšajiem rotaļu laukumiem.

Tūlīt tas viss beigsies, kļūs auksts, cilvēki sakāps mašīnās un aizbrauks, ieslēgs virtuvēs maigas lampas, kas apgaismo tikai kādu daļu telpas, ēdīs vakariņas, bet aiz loga līs un pamazām satumsīs pavisam. Bērni kārtos somas un čīkstēs, ka negrib uz skolu, pieaugušie nopūtīsies, jo rīt atkal agri jāceļas. Bet tobrīd, tobrīd. Tās tad laikam ir tās 14 tagadnes sekundes. Un tad vēl 14.