 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Vai zosis pērk Centrāltirgū? Cik tādai ir jāmaksā? Un ja es tur aiziešu sestdien, vai tur gaidīs rindiņā saliktas zosis, vai arī man jāiet šodien un jāpasūtina? Un cik stundas tā cepsies? Vai es tikšu galā ar pirmo reizi, ja līdz šim esmu cepusi tikai vistu? (es to visu varētu arī saguglēt, bet ceru uz cibasdraugu ēstgatavotāju siltajām un personiskajām atbildēm)
Jaunās Derības jaunais tulkojums, starp citu, cik nu esmu paguvusi palasīt, daudzviet ir diezgan līdzīgs priestera Vincenta Strelēvica 1947. gada Jaunās D. tulkojumam no Vulgātas, kuru katoļu baznīcā izmanto joprojām (piem. 1995. gada izdevumā). Šis tulkojums acīmredzot skaitās nevērtīgs un praktiski netiek pieminēts, jo ir no latīņu valodas, turklāt tikai Jaunā D. (nezinu, kā tapuši tie Vecās D. teksti, kas tiek izmantoti Vatikāna apstiprinātajos lekcionārijos), taču jāatzīst, ka valoda ir tīri mūsdienīga un laba, ja salīdzina ar abām pārējām vecajām versijām.
Man gan pašai mājās ilgus gadus bija tas pats mūsu paaudzi ietekmējušais "Bleses tulkojums". Atceros dienu 1989. gadā, kad mana māsa pirms brālēna dēla Artūriņa kristībām Jaunajā Ģertrūdes baznīcā nopirka melnu grāmatu ar zelta burtiem "Jaunā derība un psalmi" un pēc tam dievkalpojuma laikā ar to iebelza pa galvu savam septiņgadīgajam dēlam Matīsam, kurš negribēja mierīgi sēdēt. Kad es pēc pāris gadiem kļuvu par kristieti, grāmatu neuzkrītoši piesavinājos, lai gan nevaru palepoties, ka būtudaudz to lasījusi, un vēl jo mazāk Glika tulkoto ar visu Veco Derību un vecajā drukā, kura mums mājās arī bija. Tās es palasu tikai pēdējos dažus gadus, savukārt katoļu baznīcā dzirdēju un lūgšanas skaitīju no augstāk minētā priestera Strelēvica tulkojuma.
Mēs ar dēlu vakar pieskatījām mūsu visjaunāko tuvāko radinieku, februārī būs divi gadi. Pareizāk, pieskatīja Marģers, es tikai biju klāt atbalstam. Es pat aizmigu, klausoties, kā viņi sēž pie loga un runājas. Bērns daudzas reizes teica "kaķs, kaķs" un man pa miegam viss sajuka, kur es esmu un kas tas par bērnu un kas tas par jaunu vīrieti ar viņu runā. Es joprojām protu pārģērbt pamperi un pārliecinoši paņemt opā, bet spēlēties man joprojām nepatīk, spēlēšanās prieks ir palicis bezbērnu jaunībā.
Jauno Bībeli tomēr vajadzēja pirkt uzreiz jau sestdien, jo tagad pirmā porcija esot izķerta. Pierakstīja rindā un solīja zvanīt; cik sapratu, būšot drusku vēl no pirmās tirāžas.
1)ALKOHOLS IR INDE (līdz nākamai reizei)
2)īsts draugs ir tāds, kurš vienkārši pasaka, piemēram: jā, tev reibumā mainās balss un tu tiešām spiedz, kad uzstājies iedzērusi. viņš to nepārmet, bet neslēpj un konstatē kā faktu, ja tāda runa iznāk
Nu jau pat es, diezgan pārliecināta polārā mitrene, esmu sākusi izmantot karstas vannas un tējas sniegtās komforta iespējas.
Dauka patika. Viss patika. Dikti dikti bēdīgi. Lai gan grāmata man savulaik riebās, un neesmu arī nekāda operas fane.
Nu labi, mūzika laikam daudzviet ir garlaicīga, bet to nejūt. Beigās, kur rādīja puisīšu sejas un koris melnajos krekliņos iznāca paklanīties, vispār jumtu norāva.
Es jums laikam neesmu nemaz teikusi, cik ļoti es mīlu savu vīru. Pat ne ka mīlu (jo kas vispār ir mīlestība, pēc mana pasaules uzskata tā ir apzināta un universāla attieksme), bet ka esmu tik laimīga ar viņu, viņam tik ļoti pieķērusies un tik pateicīga, ka viņš ir kopā ar mani, un ik reizes, kopā aizmiegot vai no rīta atvadoties, atceros, ka tas nemaz nav pašsaprotami. Pirmajos gados es ļoti ļoti baidījos viņu zaudēt, baidījos, ka viņam kaut kas varētu notikt, bet tad šitais atlaida un es sāku paļauties - tomēr mēs nekad nezinām, cik ilgi būsim kopā uz šīs zemes. Es to visu laiku atceros, piemēram, kad tikko šķiroties bučojāmies un ošņājāmies.
Un tas nav par kaut ko. Nu varbūt vienīgi smarža. Labi, man patīk viņa personība, tāda drusku frīkaina un neatkarīga; es protams, redzu arī, cik viņš ir labsirdīgs, smalkjūtīgs un atsaucīgs, ka dziļi saprot daudzas lietas, nemaz nav ļaunatminīgs (atšķirībā no manis) un gandrīz nekad nerunā muļķības (tas gan arī tāpēc, ka viņš vispār maz runā un attiecīgi ir mazāks risks). Redzu arī vājības, taču tas ir kā Rokpelnis teica, ka tā kā mīļotais/mīlošs cilvēks, tā mūs laikam redz Dievs - skaidri redz trūkumus un vienlaikus tos neredz.
Man bija tāds sapnis pa dienu, no tiem dziļajiem, ir dzīvoklis, pēcpusdiena, ir durvis pāri koridoram, aiz kurām kādu laiku neredzēti draugi laiski lasa avīzi, un es it kā varētu mierīgi pie viņiem ieiet, tikai man ir aizdomas, ka tas nav pa īstam, lai gan viss tik reāls. Un es nolemju pārbaudīt, es mēģinu pieskarties stenderei un vienlaikus saprotu, ja pieķeršu šo vietu, ka tās nav, tad būs jāmostas. Un es nevaru pieskarties tai stenderei, un patiešām, jo vairāk es cenšos to aizsniegt un dauzīt ar pieri, jo vairāk šī vieta sāk gaist, un es ļoti ilgi nirstu caur kaut kurieni, kamēr attopos mājās un gultā.
Un vispār vasarā ir vieglāk un brīvāk. Mūs palaiž paganīties.