Jaunās Derības jaunais tulkojums, starp citu, cik nu esmu paguvusi palasīt, daudzviet ir diezgan līdzīgs priestera Vincenta Strelēvica 1947. gada Jaunās D. tulkojumam no Vulgātas, kuru katoļu baznīcā izmanto joprojām (piem. 1995. gada izdevumā). Šis tulkojums acīmredzot skaitās nevērtīgs un praktiski netiek pieminēts, jo ir no latīņu valodas, turklāt tikai Jaunā D. (nezinu, kā tapuši tie Vecās D. teksti, kas tiek izmantoti Vatikāna apstiprinātajos lekcionārijos), taču jāatzīst, ka valoda ir tīri mūsdienīga un laba, ja salīdzina ar abām pārējām vecajām versijām.

Man gan pašai mājās ilgus gadus bija tas pats mūsu paaudzi ietekmējušais "Bleses tulkojums". Atceros dienu 1989. gadā, kad mana māsa pirms brālēna dēla Artūriņa kristībām Jaunajā Ģertrūdes baznīcā nopirka melnu grāmatu ar zelta burtiem "Jaunā derība un psalmi" un pēc tam dievkalpojuma laikā ar to iebelza pa galvu savam septiņgadīgajam dēlam Matīsam, kurš negribēja mierīgi sēdēt. Kad es pēc pāris gadiem kļuvu par kristieti, grāmatu neuzkrītoši piesavinājos, lai gan nevaru palepoties, ka būtudaudz to lasījusi, un vēl jo mazāk Glika tulkoto ar visu Veco Derību un vecajā drukā, kura mums mājās arī bija. Tās es palasu tikai pēdējos dažus gadus, savukārt katoļu baznīcā dzirdēju un lūgšanas skaitīju no augstāk minētā priestera Strelēvica tulkojuma.