 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Šodien Marģers mani aizveda uz "Pusnakts Parīzē", beidzot vismaz viena filma, par kuru es neraudāju. Jauka viegla filma, lai arī mazliet pamācoša. Pēc tam atnācu mājās un ar Mārtiņu pabeidzām skatīties vakarnakts iesākto 1986. gada "Rozes vārdā". Te nu es beigās tomēr drusku paraudāju.
Lasīju Kļimoviča "Personisko Latviju", tiešām pārsteidzoši interesanti un aizkustinoši.
Kā arī iepriekš šonedēļ Veco Derību, par Jāzepu. To man vajadzēja skolai, lai angļu valodā analizētu Vēbera mūziklu "Joseph and the Amazing Technicolor Dreamcoat", bet es sirsnīgi aizrāvos ar Veco Derību.
"Tātad, tika radīti 11 mazie cilvēciņi,” stāsta S. Adaševičs. Tālāk ir nepieciešams implantēt apaugļotās olšūnas sievietes dzemdē. „Cik tad ņemt? Izlēmām, ka paņemsim septiņas, bet četras paliks rezervē, jo var gadīties, ka ar pirmo reizi nekas nesanāks,” atceras ārsts. Vēlāk izrādījās, ka mātes organisms ir „pieņēmis” piecus no septiņiem bērniem, kas jāuzskata par salīdzinoši labu radītāju. „Bet sieviete taču nevar dzemdēt piecus bērnus! Ko darīt? Dažus var nogalināt. Tas notiek ļoti vienkārši – ievadot bērniem šļirci ar alkoholu,” saka ginekologs.
„Kolēģis, kurš to darīja, paņēma šļirci un paziņoja: „Tagad es nobeigšu to labo!” Un noslepkavoja bērnu. Pēc tam viņš nogalināja arī to, kas bija pa kreisi. Un tad viņš pateica: „Nobeigšu to, kurš ir pa vidu.” Es viņam iebildu: „Nedari to! Viņa taču spēj dzemdēt trīnīšus!” Tomēr viņš atbildēja, ka negrib. Tad es piedāvāju: „Paklau, nedari to! Es tevi aizvedīšu uz kebabu vai serbu šašliku!” Tā S. Adaševičam izdevās pierunāt kolēģi atstāt sievietes dzemdē trīs bērnus.
Jau pēc piecām dienām atklājās, ka vēl divi bērni ir miruši, bet palicis tikai viens – tas, kurš bija pa vidu. „Pēc kāda laikā sievietei piedzima šis puika. Bet ko darīt ar tiem četriem, kurus bijām iesaldējuši? Sievietei bija jau 36 gadi. Pēc dzemdībām viņa pateica, ka vairs negrib bērnus. Tātad, pēc kāda laika nācās viņus izņemt no aukstuma kameras, un viņi nomira,” atceras S. Adaševičs."
http://www.kbvestnesis.lv/KBV/jaunumi/p
Un pienāk piektdienas vakars, kad koridorā pēkšņi stāv kaut kādas slēpes, bet bērni par rītdienas plāniem pārliecināti saka - mēs taču brauksim uz kalnu, kaut arī tas vēl nav izrunāts - tās slēpes ir kā zīme. Un tu labi zini, ka nav tam naudas un ir tik daudz visādu darbu, bet tomēr, vīrs patiešām vakarā atver skapjus un revidē slaloma zābakus, kamēr katram beigās atrodas kādi, kas der, un tad jau nekas cits neatliek, kā revidēt frīkainos vintage slēpošanas kostīmus un cimdu atvilktni, un no rīta dēls brīvprātīgi aiziet uz veikalu un sataisa maizītes un tēju termosā. Un mēs neizbraucam divpadsmitos no Juglas, bet gan vienos no Purvciema, savukārt Juglā atklājas, ka vīrabrālis ir bez biksēm (jo tās ir uzvilcis mans dēls), un vispār viņš šausmīgi čammājas kā vienmēr, taču, kad mēs tomēr braucam, tad es pie sevis pasmīnu par savām dusmām un nemieru, nekas tak nav noticis, ap diviem mēs esam ceļā un pēc trijiem uz kalna, un tur vēl ir saule. Tā nu šoziem es tomēr esmu arī slēpojusi.
Katru ziemu ir tāda diena, kad cilvēks iznāk no darba vai skolas, vai kur nu mēdz regulāri uzturēties pēcpusdienās, un pēkšņi ierauga, ka vēl ir gaišs. Tas nekad nenotiek likumsakarīgi un pakāpeniski, caur zilu krēslu, nē, vienkārši vienu dienu tumsa ir atkāpusies. Vai nu tu esi iznācis agrāk, vai ārā pēc ilgiem laikiem ir skaidra diena, bet tas allaž nāk kā pārsteigums. Vakar bija tāda diena.
Un tad es gāju mājās priecīga - laikam par to, kā pasniedzēja stāstīja par Ulisu, ka pilnīgi sagribējās atkal to izlasīt.
Un arī no rīta bija tāds rīts, nu labi, bija jāceļas drusku vēlāk nekā parasti, bet es piecēlos un ieraudzīju, ka ārā praktiski jau ir gaišs. Par to es mīlu februāri; viņš realizē saulgriežu solījumus. Tikai neatņemiet vēl sniegu.
"vilkt pusaudzi uz skolu ar ragaviņām pret kalnu" (c)
Jau kādu laiku gribēju pastāstīt - kad es skatījos filmu "Dzīvības koks", es gandrīz visu filmu noraudāju. Apsēdos un kā sāku bimbot, tā tik uz priekšu. Diemžēl tas laikam neliecina par filmas kvalitāti, jo es visbiežāk raudu prasti manipulatīvās vietās. Tomēr, arī bez visas drosmes, uzņēmības, krāšņuma un vērienīguma mani šai darbā kaut kas dikti uzrunāja. Ziniet, es ilgus gadus diez ko augstu netiku vērtējusi ģimeni, tās nozīmi. Tas dīvaini izklausās no manas puses, jo viss mans publiskais tēls, cik nu man tā ir, liecina par pretējo. Tomēr es visu laiku par to tā kā kaunējos. Es tikai nesen sapratu, ko īsti nozīmē tādi termini kā "kalpot" un "laulības aicinājums." Tā ir ar tām klišejām, dažkārt kaut kas liek tās ieraudzīt jaunā un mirdzošā gaismā. Es, protams, neesmu bijusi nekādi superīgā pavarda sargātāja, mīlestības devēja. Esmu vājš cilvēks (tā ir fakta konstatācija, nevis uzprasīšanās uz mierinošu atbalstu). Mums te nav nekāda dižā mājīguma un saticības sajūta. Ir strīdi un nevīžība. Tomēr, kad atceros piecpadsmit pagājušos gadus, es jūtu lielu aizkustinājumu. Kādi mēs bijām - kā mana mamma vienreiz man teica par bērnu pirmajiem gadiem, ka tā vairs nekad nebūšot - tik tuvu visi kopā, cits citam tik vajadzīgi. Saspiedušies lietus laikā zem krūma pa ceļam no jūras.
Starp citu, to "Dzīvības koku" mums parādīja dēls. Pa kuru laiku viņš ir sācis skatīties jēdzīgas pieaugušo filmas?
Tā kā ir izbeigušies visi citi roku, kāju un ķermeņa krēmi, iesmērēju sausās kājas ar "Dzintara" saules aizsargkrēmu un dabūju vasaras asociāciju vilni. Ir gan tā smaržas sajūta dīvaini spēcīga un slikti pētāma sfēra. Viena mana studiju biedrene gan par to raksta darbu, par smaržas izpratni dažādās kultūrās vai kas tāds. Mazas izretinātas molekulas gaisā, kas kaut ko kairina degunā un izraisa emocijas, vai nav jocīgi.
Pagājšnakt sapņoju, ka Pauls Bankovskis nesen kļuvis par "Lauku avīzes" galveno redaktoru, un līdz ar to šai avīzei tagad esot pavisam jauna, daudz pievilcīgāka identitāte.
Šodien ar bērniem bijām uz izstādi Mākslas telpā. Es pēdējā laikā biju tā kā vīlusies vizuālajā mākslā, bet šoreiz atkal ļoti patika, daudzi darbi tik skaisti, ka vai raudāt gribas.
Nabaga Hauss. Es gribu, lai viņš ir kopā ar Kadiju.