 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Nu labi. Nevaru palielīties, ka šogad es būtu diži daudz paveikusi. Drīzāk turējos uz iepriekšējiem lauriem. Lielākoties visi pavērsieni iekšēji. Taču es biju laimīga šogad, un mēģinu sev iestāstīt, ka ne jau kalendārajai gadu mijai pa spēkam to nojaukt.
Brūnajā lūgšanu grāmatiņā, kas man jau labi sen neglābjami notriepās ar kaut kādu roku vai sejas krēmu un attiecīgi nācās izmest, bija apmēram tāda lūgšana: Kungs, es Tev novēlu savus darbus, kaut arī to ir maz un tie paši nepilnīgi - svētī un izlabo tos, bet mani, Tavu nederīgo kalponi, vadi ceļā uz pestīšanu. To es pēc atmiņas mēdzu atkārtot, un tas ir mierinoši.
Priecīgi jums visiem!
es jaunajā gadā gribētu nebaidīties kļūdīties
Es gadiem ilgi esmu nepareizi sapratusi vārdu "margināls", un pie tā ir vainojama Vija Virtmane, kura mums, 1. kursa studentiem, 1994. vai 95. gadā šo vārdu skaidroja, acīmredzot, neprecīzi, taču tik pārliecinoši, ka man neienāca pat prātā apskatīties to vārdnīcā. Tas nozīmē drīzāk "malējs", bet es to lietoju kā "neskaidru un izplūdušu" vai "kustīgu", runājot par, piemēram, robežu.
Lūdzu, lai ieskaita naudu, nu jau to patiešām vajag.
Upd. Ir! Paldies, ka man nav krājbanka, paldies, ka viņiem nav krājbanka.
Bet nedomājiet, ka es te visu laiku baigi labi saimniekoju. Man ar to ir problēmas. Dēls sūdzas, ka sāp vēders, jo nedabū regulāru siltu ēdienu, ko viņš gaida no manis. Es atcērtu, ka tā ir viņa paša vaina, ka par pusdienām domāto naudu pērk čipšus un kolu.
Ir grūti dabūt sevi augšā sešos, lai ietu uz spāņu valodu, gatavot bērniem brokastis, ievilkt riteni liftā (durvīs nomaucās viens no stilīgajiem rokturiem un iekrita šahtā), bet jauki ir pēc tam braukt, īpaši atpakaļ uz mājām dzidrā rītā kā šis, kāds faktiski ir bijis viss rudens, izņemot to vienu vakaru, kad izliju līdz ādai. Turklāt no rīta skolā var nopirkt šausmīgi gardas bulciņas un tad mājās pie kafijas ar padarīta darba apziņu. Tur tagad vispār viss ēdiens ir garšīgs, kā agrāk neesot bijis. Tagad ir jāizvāra frikadeļu zupa, lai arī bērniem būtu ēdiens, jāizmazgā grīda un tad atkal uz skolu.
Taču aizejiet uz "Ādu" Ģertrūdes ielas teātrī, ir vērts.
Kopš pirms gada "atgriezos ticībā", es izteiktāk nekā iepriekš visu laiku jūtos kā satraucošā ceļojumā ar neparedzētiem notikumiem, žilbinošām ainavām un negaidītām dāvanām, apmēram kā stopojot apkārt bez naudas, ar risināmiem rēbusiem, aizraujošiem jautājumiem un pārsteidzošām atbildēm; un vienlaikus drošās mājās.
Mulsinošais ir šī nepieciešamība dalīties, ar kuru nedrīkt rīkoties nepārdomāti.
Es gribu dot, bet sanāk daudz vairāk ņemt, lūgt, saņemt. Un arī to ir dziedinoši apzināties, savu vājumu.
Vispār es uzskatu, ka ir jālūdz citiem, ka nav jābaidās lūgt, ka ir jāpieņem tas, ko dod, un ka ir jācenšas arī dot, ko lūdz, ja tu vari. Es, kad kaut ko lūdzu, tad tādu, ko es pati arī mierīgi dotu. Taču dažādiem cilvēkiem, pat tuviem, tas mēdz nesakrist. Nesen es palūdzu kaut ko tādu, ko man atteica. Tā nebija nauda, drīzāk draudzīga dalīšanās, kas man tajā brīdī likās loģiska, kaut, ja tā padomā, varbūt arī nebija nemaz tik loģiska un visu vajadzēja citādi, taču mums ir tiesības kļūdīties. Kad es sapratu, ka esmu palūgusi par daudz, man bija kauns par to. Tas it kā bija sīkums, un es uzreiz atkāpos un neko neizrādīju, un tobrīd arī nebija, ko izrādīt, taču pēc tam atklājās, ka esmu nenormāli apvainojusies un man ļoti sāp sirds. Es par to raudāju trīs reizes sabiedriskās vietās, pavisam nopuņķojos un arī tagad, rakstīdama, kaut arī nekonkrēti un daļēji slēpdamās, gandrīz raudu, lai gan tagad tie vairs nav nekādi hormoni un alkohola paliekas organismā, un es mēģinu saprast, kādu gan mehānismu šis gadījums ir manī atkal iedarbinājis.
Un tas ir iemesls, kāpēc cilvēki ir lepni un nelūdz. Baidās citus apgrūtināt, bet īstenībā baidās, ka viņiem atteiks. Palīdzību, dalīšanos, laiku, uzmanību, mīlestību. Atteiks, atstums, atgrūdīs, un tad sāpēs sirds. Tik ļoti baidās no sāpēm, ka nelūdz. Es to, protams, zināju arī agrāk, bet es nekad to nebiju izjutusi tik skaidri. Taču es joprojām domāju, ka ir jāriskē.
"saņemšanās pierakstīt savas tumšās izjūtas" (c)
man arī laikam tomēr noderētu