 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Londona bija skaista. Tā atbilda visiem maniem priekšstatiem un ekspektācijām par Angliju. Īpaši jau parki. Īpaši jau Rīdženta parks rīta saulē. Vispār, viss, ko es biju lasījusi šai sakarā, piepeši iegūlās savās vietās. Vārdi iemiesojās. Es pabiju aizspogulijā.
Citādi - pārsvarā britu dzelzceļš un piespiedu sēdēšana tā bufetēs. Nav viegli tomēr braukt ilgās tūrēs. Visādas attiecību fiškas.
Jorkšīra - auksta un skarba, akmens krāvumu žogi, drūmas mūra celtnes, vējā horizontāli nostieptas lapas un kapu plāksnes. Un mitri krodziņi ar iestāvējušos alus dvingu. Velsa dīvaina.
Dalītie krāni un apkures neesamība esot puritānisma sekas. Ka cilvēkam pienākoties drusku ciest. Tā pavisam nedaudz. Tāds arī bija šis brauciens.
Mums dzīvoklī ūdens skaitītājiem kārtējo reizi beidzies termiņš. Tad nu Mārtiņš iet uz siltummezglu sarunāt pārbaudi. Iet vienu vakaru, neviena nav, iet otru, neviena nav, durvis ciet. Trešā dienā aiziet drusku ātrāk, kā tad, durvis vaļā gan. Ieiet iekšā, viss tukšs. Iet tālāk, tukšs. Te nāk pretī kāds vīrs, pilnīgi kails. Metinātājs no dušas. Tāds arī pieņēmis pasūtījumu. Tikai telefona numuru pierakstot, sagrābstījis virtuves dvielīti, ko piesegties.
Gari par sevi ( ... tālāk ... )
Es nopirku riteni un šorīt jau braucu ar to uz spāņu valodu. Apmēram 70. gadu pilsētas riteni ar sieviešu rāmi (diemžēl bez gracioza izliekuma), bez ātrumiem un roku bremzēm, ar augsto stūri un atsperu sēdekli. Tas ir man otrais mīļākais riteņu veids. Vislabāk patīk augstā stūre, varu daiļi braukt ar taisnu muguru. Braucu lēni, bet ne tik bailīgi kā kādreiz - vismaz tāds labums ir no autovadītājas tiesībām, ka nav vairs briesmīgi bail braukt ar riteni pa ietvi.
Mēs nopirkām jaunu segu skaistā oranžā krāsā, paldies kaķītim, veco jau sen vajadzēja nomainīt. Kaut kad nopirksim arī jaunu matraci, lai gan tas īsti vairs nesmird, bet nu izgulēts gan. Un Luksemburgā mūs visādi loloja un lutināja. Un kabači tikmēr nesabojājās un plūmes arī tikai nedaudz, atlikušās 3/4 es savārīju zaptē. Vakar un šodien bijām laukos, tur septembrī ir burvīgi ar visu nekārtību, kaut arī sēņu nav ("pieticīgākos gados es nesu pa četrdesmit piecdesmit baravikām, bet šoreiz knapi desmit").
Es tak neprotu mācīties tais mūslaiku skolās. Man ir uzdots izlasīt fragmentu no kādas grāmatas - ar komentāru, ka tā atrodama google books. Grāmata tur tik tiešām ir, bet preview rāda tekstu tikai līdz 51 lappusei, kur man vajag no 263. Neredzu iespēju dabūt tur kaut ko uzreiz arī par naudu, izskatās, ka var tikai pasūtināt grāmatu no amazones un tamlīdzīgi, bet tas tak vienalga nenotiek gluži nedēļas laikā, vai ne? Vai arī visiem studentiem tagad jālieto kindle? Nesaprotu, kā tas ir bijis domāts. Varbūt vajadzēja meklēt taustāmu grāmatu bibliotēkā, bet es tikai šodien atlidoju, turklāt nācās celties trijos naktī, un visu ceļu jutos ļoti slikti.
Mājās kaķītis ir piečurājis gultu un arī segu, kur lai mēs šonakt guļam.
JRT "smagais metāls" aizkustināja un pārliecināja, aktrises protams izcilas un arī saturs paņēma, liekot aizmirst iespējamos iebildumus pret tāda veida dramaturģiju. Vēl, kas interesnti, Baiba Broka reiz mācījās 49. vidusskolā divas klases virs manis, un noņemot brilles, man pazuda 38 gadus vecas sievietes seja, es ticēju, ka tā patiešām ir pusaudze pionieru formā, jo reiz manā skolā gāja tieši šī meitene, toreiz, kad arī es vilku to blūzi un kaklautu, un brūnās zeķubikses, un sazin, kas ar mani vēl būtu bijis, ja es nebūtu pārgājusi uz rozentāļiem, bet galvenais, nomainījušies laiki. Un manī bija reāla līdzjūtība pret galveno varoni, kas man nesankcionēti saplūda ar rakstnieci, kuru es ļoti labi atpazinu un daudz ko par viņu sapratu.
Es piešķīru meitai autonomiju pašai braukt ar sabiedrisko uz/no skolas centrā un atļāvu dēlam braukt uz treniņu ar riteni no Purvciema uz Daugavas sporta namu. Man tagad ir mazāk bail un es cenšos viņus atlaist un dzīvot savu dzīvi. Es tikai bažījos, kurā brīdī nepieķeršanās robežojas ar nerūpēšanos. Ēst ir jādod, mācību materiāli jāpērk un psiholoģiskais atbalsts jāsniedz.
Klausos 50.(51.) psalmu http://soundcloud.com/gaikjis/50-1
"i duha Tvoejevo svetovo neotnemi ot mene [...] i vozradujetsa jazik moi pravde Tvojei"
Paldies Gaiķim un paldies vēlreiz Martai, ka parādīja Gaiķa blogu ar smuko mūziku.
Es tagad atkal eju skolā, pati savā, nevis bērnu. Šodien biju, viss patika. Es tur neesmu vienīgā tik veca.