Es piešķīru meitai autonomiju pašai braukt ar sabiedrisko uz/no skolas centrā un atļāvu dēlam braukt uz treniņu ar riteni no Purvciema uz Daugavas sporta namu. Man tagad ir mazāk bail un es cenšos viņus atlaist un dzīvot savu dzīvi. Es tikai bažījos, kurā brīdī nepieķeršanās robežojas ar nerūpēšanos. Ēst ir jādod, mācību materiāli jāpērk un psiholoģiskais atbalsts jāsniedz.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: