Es jau visu laiku nesūdzos par dzīvi, bet es laikam jūtos laimīgāka, kopš braucu ar riteni. Pavasarī es braucu tikai uz skolu, un jāatzīst, ka maršruts bija ne tik patīkams, Deglava tilts un Valmieras iela, tomēr es izbaudīju arī to, jo pavasarī viss plauka uz ziedēja. Taču tagad es braucu arī visur kur citur, uz centru, uz Pārdaugavu, uz Mežaparku, tepat uz Grīziņkalnu, es atmetu bailes un braucu arī ar vīnu sevī. Vakar ar Mārtiņu braukājām pa Biķernieku trasi, mežs tur un ezers, un es domāju, lūk, ir pagājuši 15 gadi, bet ir lietas, ko mēs tikpat kā neesam darījuši, neesam kopā vizinājušies ar ričukiem.

Un man patīk mans ritenis, vecais lēnais Batavus Holiday bez ātrumiem, ar augsto stūri, atsperu sēdekli un speciāli piepirktiem gaišziliem rokturiem.
Tas ir tāds ritenis, ar kuru jābrauc plīvojošos svārkos.

Un ja es tā daru, es domāju, kāpēc tas skaitās sievišķīgi - to izbaudīt un ievērot. Teorētiski taču neviens neliedz arī puisim braukt ar riteni svārkos, izjust, kā vējš glauž audumu gar kājām, uzrakstīt par to dzejoli. Tam nav nepieciešami nekādi speciāli orgāni. Un es arī to nedaru, lai kādu iekārdinātu ar savu miesu vai izteiksmes līdzekļiem. Ne es tāpēc braucu svārkos (un man jau arī nav tik tvirtas kājas), ne tāpēc par to runāju, ja runāju (es gan ļoti ilgi neesmu neko tādu runājusi). Man vienkārši tā ir. Varbūt tas skaitās nesvarīgi un tāpēc sievišķīgi. Ka kādam no kaut kā ir prieks.