annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2012-03-28 20:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Vakar man bija interesanta antropoloģiska pieredze, proti, es piedalījos draudzes kora mēģinājumā. Tie, kas kaut reizi ir dzirdējuši mani dziedam, šo lasīdami, noteikti ierēc, bet pārējie vienkārši nodomā, ka jā, galīgi traka palikusi ar to savu ticību. Vismaz tā esmu dzirdējusi citus, viegli smīnot, runājam par tiem saviem paziņām, kam arī kaut kas tāds gadījies.

Tātad pagājšnedēļ mani tika uzrunājis kāds vīrietis no draudzes, vai es negribot pievienoties korim. Es viņam visu godīgi izstāstīju, ka dziedāt man šausmīgi patīk un gribas, tomēr viņi par mani nebūs laimīgi vai vismaz viņiem nebūs no manis nekāda labuma. Taču vīrietis, viņu sauca Vladislavs, un viņš runāja latviski tekoši, bet ar slāvu akcentu, apgalvoja, ka galvenais esot vēlme un visu varot iemācīties.

Nu labi, es nodomāju, man jābūt atvērtai visam jaunajam, turklāt varbūt šī ir iespēja iemācīties noturēt melodiju. Vismaz daži man pazīstami mūziķi apgalvo, ka jebkurš cilvēks, pat es, regulāri apmeklējot kori, var iemācīties kaut cik pieklājīgi dziedāt. Man arī ir aizdomas, ka balss man ir, diezgan jēdzīgs soprāns, taču nav attīstīta dzirde, ka bērnībā tas nav darīts, jo muzikālajām audzinātājām bērnudārzā un skolā, protams, bija vieglāk izmantot tos bērnus, kuri jau dziedāja pareizi, nevis mācīt mani, bet vecāki no tā neko nesaprata. Es, teiksim, nedomāju, ka mana meita Marija no dabas ir muzikāli daudz apdāvinātāka par mani, taču es viņu tiku vedusi uz dziedāšanu no trim gadiem, rezultātā viņa prot dziedāt tīri smuki un mācās arī mūzikas skolā.

Tātad noteiktajā laikā es ierados savā baznīcā pa pakaļējām durvīm, kur uzreiz uz sāniem bija maza istabiņa ar uzrakstu „Koris”. Istabā stāvēja mazas kājminamas ērģelītes, krēsli trijās rindās, gar sienu galdiņi, plaukti ar nošu mapēm un karogs ar izšūtu pāvestu Jāni Pāvilu II. Uz pakaramā karājās kaut kādi tērpi slēgtos melnos apģērbu maisos. Mani sagaidīja viens pats Vladislavs. Īstā vadītāja nebūšot, jo viņai mājās labojot trubas, tāpēc mēģinājumu vadīšot Kristīne, bet tikai pēc pusstundas, kad beigsies vakara dievkalpojums.

Pirmā atnāca kāda nenosakāma vecuma, gara auguma sieviete, vārdā Vivita, garā plašķī kā no vecmāmiņas skapja, ar sprādzi saņemtiem matiem un iešķībiem zobiem. Tad ieradās vēl kāda sieviete, kuru sauca Linda, apmēram manā vecumā vai mazliet vecāka, bieziem, balinātiem matiem, lielām lelles acīm un apaļiem vaigiem, diezgan glīta. Viņas izturējās diezgan atturīgi – es esmu pieradusi, ka parasti katoļi ir ļoti mīļi pret mani. Taču es novērtēju arī sev tik tuvo atturību.

Nākamā atnāca veca kundzīte Svetlana, ļoti tieva un trausla, ar sirmiem/balinātiem matiem, saņemtiem interesantā tādā kā copē uz kātiņa, krāsotām acīm un mīlīgiem vaibstiem. Viņu es jau biju redzējusi draudzē. Viņa izrādījās runīgāka.- Jūs tikai neaizbēdziet kā citi, - viņa man teica. Tad jautāja: - Jūs esat kādā korī iepriekš dziedājusi? Es bikli teicu, ka ne. – Jums balss ir? Es atbildēju, ka balss gan ir, taču neprotu noturēt melodiju. Viņa bažīgi teica, ka tās lūgšanu melodijas noturēt neesot nemaz tik viegli. – Tu te nebaidi cilvēku, - viņai uzbruka Vivita. Linda savukārt, Vivitu ieraudzījusi, sāka taisnoties, ka nemaksāšot, jo alga būšot tikai piektdien. Nekas, tad sestdien, teica Vivita. Arī Svetlana teica, ka nemaksās. Tad Vladislavs, kurš tikmēr laboja durvju eņģes, piedāvāja man tēju, un es gribēju. Viņš lūdza, lai meitenes man ietaisa tēju, bet Linda norādīja, ka tēja ir tur. Nevarēju atrast cukuru, tā vietā pieliku medu, taču tas vēlāk izrādījās rīvēts ingvers.

Tad sāka nākt vēl cilvēki, visi vairāk vai mazāk frīkaini, nu varbūt izņemot vienu krieviski runājošu pāri, kas atnesa pīrādziņus ar kāpostiem. - Kāpēc nav ar gaļu? – jautāja Vladislavs. – U vas post? Vispār man bija aizdomas, ka krieviski runājošie daļa ir poļi. Kāpostu pīrādziņi izrādījās ārkārtīgi garšīgi, taču es pakautrējos un apēdu tikai vienu. Arī pāris jaunos vīriešus, kas no pirmā acu uzmetiena nebija frīkaini, es tomēr pēc tam ieklasificēju kā jefiņus. Palūgšu jūs saprast, ka es savas augstprātīgās un aizspriedumainās reakcijas ļoti labi redzu un pierakstu godīgi.

Kad sāka runāt, kādu balsi man dziedāt, es teicu, ka gribu būt soprāns, jo soprānam ir vieglāk – to man bija pastāstījusi Marija. Tam visi piekrita, un tā kā vadītājas, kas mani pārbaudītu, nebija, vienojāmies, ka būšu soprāns. Tad atnāca ļoti resna jauna sieviete, kas citādi bija glīta tumšmate. Vēlāk izrādījās, ka viņa ļoti smuki un stipri dzied, tieši tāpēc man bija jāsēž viņai blakus. Viņai bija vēl spalvainākas rokas nekā man, un viņa visu laiku darbojās ar Sony Ericsson telefonu, mācījās autovadītāju teoriju un rakstīja ziņas, tomēr dziedāja tiešām skaisti un pareizi.

Pati pēdējā atnāca Kristīne, kas vadīja mēģinājumu. Tā bija ļoti jauna jauka meitene. Viņa vienīgā man atgādināja Magdalēnas draudzes daudz mazāk frīkainos jauniešus. Koris viņai gandrīz klausīja. Viņa teica, ka vajagot iedziedāties stāvus, ka visi normāli kori iedziedas stāvus, un koris kurnēdams piekrita. Ar iedziedāšanos man gāja labi, taču dziesmas gan bija grūtas, lai gan ļoti skaistas. Šis nu gan ir nopietns koris, nevis kāda tur slavēšanas grupiņa, es nodomāju. Dažbrīd pat bija jāzied četrbalsīgi! Es savu soprānu melodiju nevarētu atcerēties pat tad, ja alti un basi nedziedātu atšķirīgi. Centos, kā mācēdama, un ja jutu, ka nebūs labi, tad apklusu vispār, lai nesabojātu viņiem skanējumu. Kristīne vienalga teica, ka skan netīri, bet tā nu nebija mana vaina. Labi, ka man blakus bija tā dūšīgā labā dziedātāja. Pateicoties viņai, manas rindas soprānus nebāra. Aizmugurē basi gan kļūdījās un traucēja, vēl arī neapmierinoši izpildījās otrie soprāni – vecās kundzītes pirmajā rindā.


Vēlāk starpbrīdī izrādījās, ka Kristīne ir Vladislava meita. Kristīne gan labāk runāja latviski, kaut gan krieviski arī labi, kas tik jauniem latviešiem nav tipiski. Tad es atzinos Vladislavam, ka man ir grūti. Taču dziesmas ļoti skaistas, es piebildu no sirds. Vladislavs pastāstīja, ka kādreiz viņi bijuši tikai daži cilvēki un gājis visādi, sākumā dziedājuši tikai vienbalsīgi. Viņš te dziedot jau septiņus gadus. Es saskaitīju, ka tas ir praktiski uzreiz kopš baznīcas uzcelšanas. Es pati tolaik nekāda čaklā baznīcā gājēja nebiju. Gribēju piezvanīt uz mājām, tad nu viņš jautāja, cik lieli bērni, un vedināja, lai tie arī nāk dziedāt. Teicu, ka mana meita vispār dzied ļoti labi, bet baznīcā noteikti negribēs. Vladislavs piekrita, ka spiest nevar. „Man pašam dēls agrāk kalpoja par ministrantu, bet tagad vairs negrib. Ko padarīsi.”

Tagad es nezinu, vai man uzreiz dot viņam ziņu, ka turpmāk pie viņiem neiešu, vai aiziet vēl kādu reizi. Ir skaidrs, ka man nebūs laika apmeklēt mēģinājumus tā, lai es tiešām kaut ko iemācītos, tomēr ir drusku žēl. Un ir tik interesanti, ka tepat, blakus manai mājai, baznīcas pakaļgalā ir tāda kora istabiņa.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?