Lieldienas bija labas, skumīga laime, tāda kā samierinoša izlīdzināšanās uz vairākām tuvām pusēm. Aizkustinoši centieni, garšīgi ēdieni; saudzīgi vārdi, dažkārt dziļi un sapratnes pilni - ha, izņemot manus bērnus pusaudžus, kuri uzticīgi turpina plēsties, lai mums, vecākiem, dzīve nešķiet pārāk harmoniska un ģimene izdevusies.

Esmu praktiski pabeigusi dažus darbus - vai arī veiksmīgi no tiem atkratījusies, bet tagad atkal sāksies šausmīgi intensīvas mācības līdz pat Jāņiem, kurām man patiesībā vajag jumtistabu, bet nav un šoreiz arī nebūs. Es joprojām līdz galam nezinu, kam man tās vajadzēja, ko tās dos un kurp vedīs (lai gan pārliecība bija liela un spītība joprojām arī); jūtos nedaudz apjukusi, sanāk arī pa daļai piebremzēt to, ko tiešām gribu darīt, bet mierinu sevi, ka tā ir nepieciešama attīstība, lai neiestrēgtu. Drusciņ jūtos kā tāds Orlando.

Vēl es domāju par to "Lilit" Rokpelni un to, ka ticība apdraud dzeju - viņam tak pašam tā nav. Vajadzētu jau būt, ka cilvēks vienalga paliek meklējumos, jo uz šīs zemes būdamam, nemaz nav iespējams atrast tik pilnīgu patiesību, lai pārtrauktu rakstīt dzeju. Drīzāk varbūt enerģija var aiziet šķībi garām, ja izšķiež spēku un laiku neīstajā kalpojumā un neizmanto savas dāvanas. No tā man bail.
Un kā var dzīvs cilvēks pazaudēt fizisko, to es arī nezinu. Mūsu iepriekšējais kaķītis bija kastrēts, bet jutekliskumu nezaudēja.