Par darbu
Kad es pateicu manam Kā_tev_iet_mana_pelīte priekšniekam, ka iesniedzu atlūgumu, viņš izdarīja to žestu, to kustību, kad sasit pa diagonāli abo roku plaukstas un saka "Bingo", vai arī nesaka, un es laicīgi paguvu ar savu roku pretī. Atceros, kad es tikko kā atnācu šeit strādāt, un pirmo reizi izdomāju labu devīzi, tad viņš arī šitā izdarīja. Un es īsti nesapratu, kas jādara man. Un es tik daudz ko pārdzīvoju, jo nebija pieredzes. Kā es viņa un arī pārējo puišu dēļ raudāju. Cik neveikla un neprasmīga jutos. Cik bieži apvainojos. Un kā pamazām iemācījos visu tā viegli. Biju domājusi, tad, kad es iešu prom no darba, vai ja viņš ies prom, uzaicināt viņu pusdienās vai vakariņās. Pateikt, ka viņš man patīk un es viņu cienu, un lepojos, ka strādājām kopā. Īstenībā notika tā, ka viņš iesniedza atlūgumu divas dienas pēc manis. Un mēs tiešām tās pusdienas paēdām, taču neviens nevienu svinīgi neaicināja, sanāca tā dabiski un ikdienišķi. Jo pēdējā laikā bieži ēdām kopā. Arī runājām ko citu. Taču gaisā bija tā cieņa un draudzība. Un uzticēšanās. Bišķiņ ar skumjām. Un pēc tam viņš salauza atslēgas kaulu. Tagad laikam vairs nenāks vispār.

Arī ar kolēģi Sportistu man tagad ir ļoti labas attiecības. Pēdējos mēnešus arī viņš bija man priekšnieks. Jūnija sākumā mēs briesmīgi sastrīdējāmies. Par darbu. Pa telefonu. Nākamajā rītā salīgām mieru. Piedod, es teicu, es par daudz iejaucos. Nekas, viņš atbildēja, paldies tev. Mums arī privātās sarunas tagad ir normālas, bez taustīšanās. Es laikam beidzot varu izteikt savas domas tā, lai citi saprot.

Vispār tagad esmu tīri jēdzīga kolēģe. Pat drusku žēl iet prom. Visa tā štelle arī man iepatikusies. Bet laikam jau tas katliņš ir izēsts. Vismaz šoreiz.