Kad es 1994. gadā beidzu 12. klasi, mums bija jāliek eksāmens mākslas vēsturē. Lai mēs visi to labi nokārtotu, skolotāja (kas tika uzskatīta par ļoti labu, un es vēl tagad domāju, ka viņa pasniedza labi) piedāvāja šādu kārtību - katrs padziļināti iemācās savu mīļāko biļetīti. Mēs vienojāmies par biļešu sadalījumu un izkārtojumu, un eksāmenā bez problēmām izvilkām katrs savu iestudēto tēmu. Es biju izvēlējusies Karavadžo, jo man šis mākslinieks patika, turklāt iepriekš kontroldarbā biju dabūjusi desmit. Eksāmenā stāstīju praktiski visu to pašu, kas bija rakstīts minētajā kontroldarbā, pieminot arī Džārmena 1986. gada filmu "Karavadžo", ko biju noskatījusies Arsenālā, ar visu homoerotisko motīvu. Kā skolotāja pārskaitās! Dabūju dzirdēt visu par režisora slimīgajām fantāzijām un to, cik maz tās saistītas ar mākslu. Beigu beigās viņa man ielika seši par to pašu sniegumu, par kuru iepriekš bija desmit, un izlaiduma runā mani pie labajiem bērniem vairs neminēja, lai gan iepriekš es biju starp viņas mīlulīšiem.
Tikai vēlāk sapratu, kādas nepatikšanas es savā nežēlīgajā naivumā esmu, iespējams, sagādājusi skolotājai, jo eksāmenā klāt sēdēja mācību daļas vadītāja.