Man nozaga to divriteni. To pašu, par kuru tā slavēju Kungu. Vakar atstāju pie Carnikavas mazākā Mego; jāatzīst, ka nepieslēdzu, Ernštreits bija teicis, ka šeit var neslēgt, turklāt konkrētais ritenis jau nu nebija zagļiem diez kāds guvums. Ražots septiņdesmitajos un īpaši restaurēts nebija, pirms trim gadiem maksāja 40 latus. Tā kā man pat nav ļoti žēl un te pa meža ceļiem tāpat gribēju jaunu, ar rupjākām riepām. Lai gan, ja iztaisnotu vai nomainītu pakaļējo riteni, kas astoņniekā, un sarūsējušā groziņa vietā pieliktu jaunu, tad iztikt vēl varēja. Un gaišzilie rokturi, ko M man uzdāvināja... Ai.