annuska ([info]annuska) rakstīja,
@ 2004-12-14 11:54:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Nu vo, tādu palagu uzrakstīju, par skumjām, bez objektīva iemesla, bez diskriminācijas, tāpat. Par darbavietas ziemassvētku ballīti, kur visi izliekas lieli draugi, bet patiesībā tāli, un par to, ka ne jau es akurāt nomirtu bez tās prozas, tak gribas kaut kādas pašai savas vajadzības, kas nav pienākums.

Un viss pazuda, nebūtībā, virtuālo tekstu debesīs.

Ar bērnu es izskatoties pārliecinātāk. Nav man tādas pārliecības.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]murse
2004-12-15 14:17 (saite)
Man ienāca prātā, ka bērns mūs kaut kā pievelk pie mūžības. Caur viņu mēs turpinamies, savienojam pagātni ar nākotni, tā ir mūsu ikdienas aktualitāte - mācīt, mīlēt, audzināt, pabarot, aprūpēt. Bet tas, ka esmu ES pati - tas ir trausls kodols, radošais gars, mērķis, kas nu kuram iekšā slēpjas - varbūt tas nav tik piezemēts, "pārliecinošs", taustāms - jo lai to saskatītu, ir jāpiebremzē, jāieklausās.

Bet vispār - cilvēki dažkārt aiz nekoteikt izsper tik idiotiskas frāzes, ka tās labāk aizmirst. Īpaši, ja tas notiek saviesīgos pasākumos, visas šitās "tu esi tik...(neizprotams epitets)..kā no ... (no gaisa pagrābts mākslinieks) ..gleznas!" Sacensības - kurš pateiks stilīgāko komplimentu, tā lai nebūtu pārāk saldi, pat mazliet it kā aizvainojoši, bet ne pārāk, un lai būtu pieminēts kaut kas aktuāls, mazliet snobiski populārs, un vislabāk - lai teiktais līdz galam nebūtu saprotams.. :D

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?