Man ienāca prātā, ka bērns mūs kaut kā pievelk pie mūžības. Caur viņu mēs turpinamies, savienojam pagātni ar nākotni, tā ir mūsu ikdienas aktualitāte - mācīt, mīlēt, audzināt, pabarot, aprūpēt. Bet tas, ka esmu ES pati - tas ir trausls kodols, radošais gars, mērķis, kas nu kuram iekšā slēpjas - varbūt tas nav tik piezemēts, "pārliecinošs", taustāms - jo lai to saskatītu, ir jāpiebremzē, jāieklausās.

Bet vispār - cilvēki dažkārt aiz nekoteikt izsper tik idiotiskas frāzes, ka tās labāk aizmirst. Īpaši, ja tas notiek saviesīgos pasākumos, visas šitās "tu esi tik...(neizprotams epitets)..kā no ... (no gaisa pagrābts mākslinieks) ..gleznas!" Sacensības - kurš pateiks stilīgāko komplimentu, tā lai nebūtu pārāk saldi, pat mazliet it kā aizvainojoši, bet ne pārāk, un lai būtu pieminēts kaut kas aktuāls, mazliet snobiski populārs, un vislabāk - lai teiktais līdz galam nebūtu saprotams.. :D