Vakar
Esmu uzaicināta uz kāda mana drauga/paziņas/kolēģa (krieviski ir labs vārds - prijatjeļ) izstādes atklāšanu. Pēc darba nolemju tomēr aiziet turp uz īsu brīdi. Kur izgāžos kā veca sēta. Nākot iekšā, ieraugu mākslinieku skaisti stāvam gandrīz pie pašām durvīm, kā par brīnumu, vienu pašu. Metos viņam virsū ar savu dzelteno rozi un grasos jau skūpstīt, kad izpelnos sašutuma pilnus skatienus un ne tikai. Izrādās, mākslinieks pozē trim fotogrāfiem. Vēl izrādās, ka es te gandrīz nevienu nepazīstu. Krievu prese, krievu mākslinieki (laikam), skaistas sapucētas un uzkrāsotas tumsnējas meitenes un sievietes, sarkans, melns, rozā...Un es savos džinsos un zilajā nigeru pufaikā (nigeru tāpēc, ka tieši tāda pati ir mugurā melnajam puisim filmā par rasismu). Bet nu labi, mākslinieks mani joprojām pazīst, sasveicinās laipni, pēc tam atnāk vēl pāris mūsu kopīgas prijatjeļņicas, piemēram, Sesks, un mums rodas kopīga problēma - kā tikt pie vīna. Vīna esot daudz, bet pie galdiņa, uz kura palaikam palaikam parādās tīras glāzes un cerība, ka kāds tās piepildīs, stāv kāds apaļīgs krievu preses pārstāvis, kuram garām nav iespējams aizspraukties, Es tomēr bezkaunīgi pabāžu roķeli viņam gar sāniem un izvelku glāzi Seskam un sev. Gaidām, kad tiks atkorķēta parādījusies pudele. Runājam par to, ka šeit ir paralēla pasaule, kur VIŅŠ ir mākslinieks, bet mēs - nē (un tie nav nekādi kompleksi, bet fakta konstatācija). Un te pēkšņi Sesks man saka, Tu esi piespiedusies pie bildes, velc jaku nost, un patiesi, manai zilajai nigeru pufaikai kapuce un plecs ir biezi notriepti ar sarkanu eļļas krāsu. Mākslinieka draudzene noorganizē man atšķaidītāju, galeriste rekomendē TO DARĪT ĀRĀ, tad nu es stiepju netīro zilo pufaiku cauri mazajai šaurajai galerijai, cilvēku pilnai, pa ceļam pazaudējot vates aplīšu maisiņu, kas izsniegts tīrīšanai, izpelnoties smieklus, uzmanoties, lai kādu vēl nenotrieptu, viens puisis jau ir manis notriepts, viņam, par laimi, ir ādas jaka, un tikai nedaudz nosmērēta, viņa draudzene nāk līdzi tīrīt, viņa noliek glāzi uz apmales, mana jaka, pakārta uz āķīša mūrī, sakustas, notrauc glāzi, glāze saplīst. Jaka vairs nesmērē, tikai smird, iekšā saplīst vēl divas glāzes, es pateicos par atšķaidītāju un dodos prom, iekams vēl kas atgadījies.
Es braucu mikriņā, man jāsteidzas pie vīra viesiem, es ceru, ka jaka pārāk nesmird, ka kungs aiz muguras nedomā neko sliktu, tas izrādās Viesturs Reņģe, viņš laikam arī dzīvo Purvciemā.