Gari par sevi
Domāju par Laras žurnālu (tas ir publisks un atklāts, tāpēc domāju, ka to drīkst minēt) un izdomāju par sevi, ka es, piemēram, nemaz nezinu, par ko man sevī visvairāk ir kauns, tik ļoti, ka nevarētu kādam izstāstīt. Pirmajā brīdī šķiet, ka tādas lietas nav - ka kauns man, protams, ir par visu ko, bet ka es to visu sevī daudz maz pieņemu, esmu pret sevi saudzīga un iecietīga. Taču ir situācijas, nenozīmīgas, sīkas, par kurām dažkārt aiz kauna degu kā ugunī - līdz mana gudrā apziņa tās izstumj un es tās aizmirstu. Varbūt vajag pierakstīt, lai iegūtu sistēmu un saprastu, par ko tad visvairāk kaunos.

Ar stāstīšanu gan ir tā, ka man personīgi (vai personiski?) tieši vajag un gribas to visu kādam stāstīt, jo nosauktas šīs parādības zaudē savu īpašo spēku. Tā ir un viss. Taču es bieži tomēr neizstāstu, jo tas nav pieklājīgi pret citiem; man šad tad sevi pat jātur ciet, lai kaut ko nestāstītu, jo man normāli ir ekshibicionēties. Nav arī pieklājīgi vispār tik daudz runāt par sevi, izņemot cibu, protams, bet dzīvajās sarunās parasti nav. Agrāk man visi visapkārt daudz runāja par sevi, jo bijām jauni. Vakar bija neformāla kursabiedru tikšanās, no kuriem lielākā daļa tomēr ir diezgan jauni, un es atcerējos, ka arī es un mani vienaudži arī tādi reiz bijām - iedomīgi, paštaisni, tieši, ekspresīvi, dusmīgi, pat nežēlīgi - jā, kā Ingas dzejolī par Zirgu pastu.

Tagad bieži ir tā, ka neredzam jēgu runāt par sevi, jo šķiet, ka otrs nesapratīs - un te nu var sev pārmest augstprātību, bet vai gan tiešām daudzkārt nenomāc kopīgā diskursa nepietiekamība, kad ne tikai tavus stāstus nesaprot, bet arī otra stāsti ir tik paredzami? Un cik ļoti alksti runāt ar tiem nedaudzajiem, kuru pašfefleksijas tev ir interesantas arī bez detaļu un garšīgu izteicienu pušķojumiem, vai ar tiem, kuri ne tikai klausās, bet arī saprot, ko stāsti. Reizēm gan arī šķietami muļķīgs gruzons iegūst svaru un nozīmi, vai, kā Marts reiz teica, ka dīvainā kārtā akmens noveļas ne tikai tam, kurš stāsta, bet arī tam, kurš klausās.

Vēl, ja par sevi, es pēdējā laikā domāju, ka Agnesei bija taisnība, kad teica, ka man vairs nepiedienas iemīlēšanās dzejoļi, jo esmu pārāk pieaugusi. Ka redzu šai ziņā sev cauri, bet ka man pašai par to ir žēl. Droši vien drīkstu rakstīt par to, ka ir žēl, taču tas, kas man vairs nepienākas, ir pat ne tik daudz šie dzejoļi kā pati kaislība vai vismaz tās realizēšana praksē. Не для тебя. Ja jūs zinātu, cik ļoti man ir žēl. Protams, nevajadzētu par to tā iedomīgi izrunāties, jo nekad nesaki nekad. Pasaku, ka nekas nav grūti, un uzreiz kļūst sasodīti grūti. Vai nodomāju, ka mierīgi varētu atteikties no seksa debesu valstības dēļ, un še tev, uzreiz gribas tā, ka acīs cērt un ne sūda tu nevari atteikties, stulbā kaza, un nevajag arī. Jo, jūs tikai nepārprotiet, es joprojām dzīvoju laulībā un nekādu celibātu neplānoju. Ai, es pat no ēdiena nevaru atteikties, no mazākā našķa.

Man gan tagad ir jāatsakās no slaistīšanās un sapņošanas, jo citādi es neko nevaru paspēt, un man tik ļoti negribas atteikties no slaistīšanās un sapņošanas. Diemžēl tas nozīmē uz kādu laiku atteikties arī no literārās aktivitātes, cik nu es to piekopu. Es tagad neaizbraucu uz Ventspili slaistīties un rakstīt, jo starp abiem ārzemju braucieniem mazliet vajadzēja pildīt arī mātes un studentes uzdevumus. Taču slaistīšanās un sapņošana ir manī iesakņojušās tik dziļi, ka man ir apgrūtinoši tās pārtraukt, un es daudz ko nepaspēju. Es neesmu sākusi tulkot grāmatu, kuru es piekritu tulkot pēc tam, kad pavasarī biju trīs nedēļas tulkojusi ziņas un sapratusi, ka varu pieveikt arī lielus apjomus, kādi agrāk šķita nereāli. Jau tagad ir iekavētas vairākas studiju un bērnu lietas, kuras tiku plānojusi - labi, ka tajās man nebija ārēju saistību, un neviens man tās nepārmet. Es rītos ceļos un gatavoju brokastis, es pavadu ģimeni uz darbu un skolu, tad vajadzētu būt, ka es eju uz tirgu un rimi un gatavoju pusdienas, mācos un rakstu mazos čp čerī tekstiņus (kuru varētu būt vairāk, jo naudiņa ļoti noder, bet kuri mani stresina un atņem rāmu laiku; vēl man ir kauns, ka jūs noturēsiet Dinas tekstiņus par maniem, jo viņa raksta daudz saldāk - tad nu pie izdevības pasaku, ka manējie tur ir salīdzinoši reti). Bieži es visu rītu klausos mūziku, klejoju internetos un citādi slaistos tik ilgi, kamēr saprotu, ka nepaspēšu pagatavot pusdienas, vai ja paspēšu, tad galds gan paliks nenokopts un trauku mašīna nepārkrāmēta, grīda netīra un vajadzīgie materiāli skolai nelasīti. Skolai ir jālasa tik daudz, kā nekad agrāk. Tā laikam jūtas bērni, kas no parastām skoliņām aiziet uz tādu, kur arī citi bērni ir gudri un nu tev beidzot ir slodze - jo kādreizējās skolās man slodze bija tikai praktiskajos mākslas priekšmetos, man kopš 49. vidusskolas 5. klases nav bijusi slodze tieši teorētiskās mācībās. Jā, un man ir kauns teikt, cik bieži un ko es nezinu - tomēr tas nav nekāds svelošais kauns, tas ir gluži parasts. Es braucu ar jauno riteni uz jauno skolu un atklāju tur jaunu pasauli, kurā es varēju iet jau tad, kad man bija 19, bet kuru man toreiz nekārojās kā tagad. Ak jā, pāris rītos ir spāņu valoda, es no vienas puses jau nožēloju, ka paņēmu spāņu valodu, jo tā nav vienā blokā ar citām lekcijām - tas nozīmē, ka man uz skolu tajā dienā jābrauc divreiz, vai arī jāpavada starplaiks bibliotēkā un kafejnīcā.

Ā, vēl par to kaunu, Kārlis V. ir man un droši vien ne tikai man šai ziņā labi palīdzējis, pirmkārt jau savā dzejā aktualizējot kaunu, un arī ar sarunām. Reiz viņš teica, ka viņam agrāk vienmēr ir bijis kauns par visu, bet tad izrādījies, ka pret to palīdz alkohols. Un tā ir, vīns ir lieliskas zāles kaunīgiem cilvēkiem, to mēs jau zinām. Taču tas ir līdz kādam laikam, un nebanalizēsim par mazā prinča dzērāju, kurš dzer, jo ir kauns, bet vienkārši - tā socializēšanās un kauna atmešana ne vienmēr ir nākamās dienas neskaidrās galvas vērta. Piemēram, tagad manu galvu spiež, es visu dienu skaitu pie sevos - alkohols ir inde, inde, inde - un lai cik patīkama būtu iedzeršana ar foršiem cilvēkiem, tā vairs nedrīkst notikt, ja ir par biežu un ja zūd pamats, tas, ko dari starp socializēšanās reizēm, lai ar tevi vispār kāds vēl gribētu socializēties. Tas izklausās didaktiski, bet to es saku pati sev, tāpēc piedodiet un dzeriet, cik jums vajag, kā es to esmu darījusi pēdējos es nezinu cik gadus, kopš bērni bija paaugušies un es pati izmisīga. Tagad es pārsvarā esmu priecīga, arī ar visām šīm domām, bet dzeru laikam pēc inerces, jo negribu būt nesabiedriska. Es esmu priecīga, ka braukšu uz Londonu un priecīga par visu citu.