man bija grūti un nepatīkami skatīties, vajadzēja piespiesties. ļoti ceru, ka režisors nav gribējis to pasniegt kā filmu par "radošo procesu" in general, jo šeit bija runa 1) par jau diezgan ielaistu psihisku slimību 2) par līdz slepkavnieciskam līmenim novestu ambiciozitāti, kas arī ir slimība.
kaut kur kaut kas labs jau, iespējams, šādā kokteilī arī rodas, bet es esmu pārliecināta, ka tas tomēr ir salīdzinoši mazs procents un labākā māksla rodas dzīvi apliecinošās darbībās un centienos.

protams, gan balets, tāpat kā profesionālais sports, pašas par sevi ir destruktīvas disciplīnas (tāpēc man nepatīk ne viena, ne otra), tomēr ceru, ka filma smagi pārspīlē tās vides portretējumu, it sevišķi ar despotisko priekšnieku un no trases noņemtās zvaigznes publisku pazemošanu. nu bļin, tik slikti nenotiek pat sliktos seriālos...