Un viss bija labi un jauki, līdz es satiku to sievieti. Viņa nostājās pie divvietīgā pacēlāja un pamāja, lai es arī nāku. Es paklausīju, kaut gan man labāk patīk pacelties vienai, bet es pēc dabas mēdzu būt šādās situācijās pakļāvīga. Ja tas būtu bijis vīrietis, kāds no tiem pusmūža sportistiem, viss būtu vienkārši un mierīgi. Bet šī sieviete bija tik brīnišķīga un viesa manī tādu pašapziņas trauksmi. Viņa padeva man enkuru un pēc tam neturējās, bet kārtoja matus un visādi pavirši izdarījās, it kā viņa neatrastos uz pacēlāja. Nevis kā es iekrampējusies stangā. Viņai bija nosauļota, viegli pūkaina seja kā persiks, mugurā gaiši zila jaka; gari, plandoši melni mati sīkās lokās. Viņa nebija pārāk tieva, bet pat slēpošanas drēbēs izskatījās tik tvirta un daiļa. Viņa smaržoja pēc kaut kāda kremiņa vai matu līdzekļa, pēc kaut kā reibinoši sievišķīga. Un es pēkšņi sajutos tik neērti, tik lempīga un mulsa, un nezinoša. Un kad viņa noāķējās, es redzēju, cik skaisti un ātri viņa aizbrauc. Un te manī kaut kas sašķobījās, es pēkšņi jutu, ka vairs neesmu stabila kā iepriekš. Pirms tam man bija vienalga, kā es izskatos, un es ne reizes nebiju nokritusi, patiesībā es neslēpoju neko daudz sliktāk par šo perfekto būtni, nedz arī es esmu īpaši neglītāka - nu labi, man bija nekrutākas slēpošanas drēbes un slēpes, mazliet bālāka un pumpaināka āda, necilāki mati, bet tam nebija izšķirošas nozīmes, jo es jutos laimīga un relaksēta uz pavasarīgā kalna. Bet pēc viņas es piepeši ņēmu un nokritu. Uz gluži vidēji stāvas nogāzes, pa kuru pat mana meitiņa arkliņā tiek lejā, un pa kuru es pirms tam biju laidusi smukos pagriezienos.