Kad es gāju ceturtajā, un arī trešajā un otrajā klasē, nu varbūt vienīgi pirmajā ne, es vecākus ar savām mācībām praktiski neapgrūtināju. Visu izdarīju pati un biju teicamniece. Bet mans dēls tā nevar. Nerunājot par angļu valodu, kur viņam ir sūdīga skolotāja un mana palīdzība tiešām vajadzīga, arī pārējo mājasdarbu pildīšanā viņš gribētu maksimāli iesaistīt visus klātesošos. Ja esmu mājās, ļoti grūti izvairīties un darīt savas lietas. Savukārt, kad tiešām palīdzu, tad man viņu gribas piekaut jau pēc pirmajām 5 minūtēm. Neprasme loģiski (vismaz manuprāt loģiski) domāt savienojumā ar nepacietību un nepieklājību. Taču tas ir mans mīļais, jūtīgais, sirsnīgais un talantīgais dēls.