Nu, re, kāda aktuāla tēma :)
Mēs ģimenē augām divas māsas un abas kaut cik pašas tikām galā ar skolu un mājas darbiem. Cik atceros, tad es mammai un tētim varbūt kādā 5-6klasē pāris reizes prasīju paskaidrot matemātiku un viss. Mamma manus mājas darbus nekontrolēja un neparbaudīja.

Pašai man, kad vecākais dēls sāka iet skolā bija pilnīgs šoks (varbūt, ja man būtu bijis brālis tā nebūtu, bet nu sorry - man nav brāļa un nebija pieredzes puiku skolas gaitās). Kad prasīju - vai esi izmācījies, atbilde vienmēr bija viena - nekas nav uzdots. Un arī dienasgramatā nekas nebija rakstīts un es pieņēmu, ka viss tiek izdarīts klasē. Ha! To, ka mājās tomēr kaut ko uzdod atklāju kādā 4.? klasē...Varbūt būtu atklājusi ātrāk, bet biju stipri vien aizņemta ar abu jaunāko bērnu dzimšanu un ucināšanu.

Kad meita sāka iet skolā un visu darīja un mācījās pati pieņēmu, ka vecākajam dēlam vienkārši tāds raksturs - slinks un nemācās (un būtu man bijis vairāk laika un prāta iemācīt viņu regulāri mācīties pašam, gan jau būtu citādi) un es pieņēmu, ka man ir tāds bērns un viss..... līdz jaunākais dēls šogad sāka iet skolā.

Un tad man atausa gaisma - puikas ir atšķirīgi no meitenēm!!!!! Puikas viegli iet pa dzīvi un nesatraucas par sīkumiem (ja vien par tiem nesatraucas vecāki), bet meitenes var ļoti pārdzīvot par sliktu rokrakstu un nepilnīgi izlasītu gramatu un šo smagumu vilkt līdzi visu laiku.

Atziņas? Vnk ar puiku sakumā vairak japasēž pie mājas darbiem un pareisas rakstīšanas, lai veidojas ieradums pašam mācīties un apziņa, ka to vajag. Maitenes pašas ar šo visu lieliski tiek galā.