Gaiļezera slimnīcā es vienmēr esmu jutusies tik sīka un bezpalīdzīga. Tik gari gaiteņi, tik nesaprotami labirinti. Pat tad, kad ceļu uz vajadzīgo vietu jau zini no galvas, tas aizņem tik ilgu laiku. Tu it kā esi iekšā, pie vietas, bet tā iekša tik milzīga. Un tu sīkiem solīšiem tip tip tip tur teci. Un tagad vēl tur tik tukšs, tik kluss. Kādreiz, kad es pirms padsmit gadiem tur gāju pie vecāsmātes, tad bija vaļā galvenā ieeja un strādāja garderobe, un lejā bija dzīvība, bet vakar viss kā izslaucīts. Un pie reanimācijas nodaļas vēderā un krūtīs kāpj tāda savāda sajūta. Atceros, kad dzemdību namā piedzima bērni, ārsts lietišķi konstatēja, cik pulkstens. Bet mēdz būt otrādi. Nē, mana mamma nav reanimācijā. Viņai vajadzētu pēc operācijas būt visam labi.