Atradu Sofijas izvēlē to briesmīgo vietu, gandrīz pašās grāmatas beigās. Acīmredzot neesmu izvilkusi līdz galam, arī tā man reizēm iet ar lasīšanu. (Man vispār liekas, ka kādreiz es ne grāmatās ne filmās neredzēju iecerēto būtību, bet tas ir atsevišķs stāsts.)
Laikam nebija adekvāti šito piesaukt pie pārdomām par teju dīku dzīvošanu pašam. Tomēr. Tev var atņemt visu un jebkuru, visdrausmīgākajos visnežēlīgākajos visneētiskākajos veidos. Es domāju šai kontekstā, ka pat tādos gadījumos turpinās dzīve, ja pats neesi nomiris. Es saprotu, ka pēc būtības tās ir vispārzināmas eksistenciālas domas, taču mani interesē šī te turpināšanās kā process.