Pamācošs stāsts. Pērn mani aicināja lasīt dzeju Positivus, bet es atteicos. Man laikam bija kaut kādi ģimenes apstākļi, kā arī lepns viedoklis tipa "man nevajag tādu festivālu, kur aicina uzstāties tikai par biļeti un pusdienām, bet neko nesamaksā, un padraiskoties ar draugiem es varu aizbraukt pati". Lepno viedokli es tam, kas aicināja, nepaudu, bet dažiem draugiem gan. Nu lūk, bet šogad es gan cerēju, ka mani atkal uzaicinās, un būtu noteikti braukusi, bet šogad, redz, neaicina vairs. Turklāt vakar kolēģis man pastāstīja, ka tur nemaksā arī latviešu mūziķiem, ka visi ir laimīgi piedalīties (fak, un cik reizes es esmu bez maksas lasījusi visādās tur debīlās skolās); savukārt Kārlis stāstīja, ka tas džeks, kas organizē, īsti nav zinājis, ko aicināt, jo nemaz tik daudzus dz. nepazīstot, un ka K pats esot piedalījies gan pērn un bijis apmierināts (aizveduši, atveduši, pabarojuši), gan arī šogad braukšot. Esmu ļoti bēdīga, ka man šoreiz neviens nepienes bezmaksas biļetes uz paplātītes, un tiešām būtu bijusi ar mieru kaut visus savus dz. nolasīt. Morāle - nevajag būt lepnam.